Mēs jau sen sapņojām redzēt Alpus — īstus, sniegotus, mirdzošus virsotnes, kuras var redzēt tikai pastkartēs. Es, Emils Hofmans, un mana draudzene Larisa Reina, kā arī divi mūsu

Neviens mazajā piekrastes pilsētiņā Rozenfeldā nezināja, ka šis oktobra rīts uz visiem laikiem ieies vietējā leģendā. Strassenveiga iela, kas parasti bija klusa, ar retiem automašīnu braucieniem un maizes

Kad es biju bērns, man vienmēr šķita amizanti, kā vecmāmiņa uzmanīgi iesprauž mazās tumšās krustnagliņas nomizotā sīpolā. Es domāju, ka tas ir vienkārši dīvains ieradums… līdz vienā dienā

Ziemas viņu ciematā vienmēr bija bargas: sniegs līdz ceļgaliem, upe sasala jau novembrī, un bērni mīlēja slidot pa sasalušo virsmu, lai gan pieaugušie pastāvīgi brīdināja: „Neiet uz vidu!

Viņa gāja lēnām, uzmanīgi, lai neizlaistu no rokām iesaiņojumu. Mazais plīša zaķis bija iesaiņots rozā papīrā, apsiet ar lenti — mazmeita mīlēja rozā krāsu. Šodien meitenei palika pieci

Autobuss Nr. 214 izbrauca no pilsētas plkst. 6:40 no rīta. Cilvēki žāvājās, turēja rokās karstus kafijas krūzes, daži klausījās mūziku, daži snauda, kāds skatījās pa logu — parasts

Rīts bija mierīgs, kluss un maldinoši parasts. Grūtniece Marta (vārdu varam mainīt, ja nepieciešams) krāva mantas, lai dotos uz dzemdību namu — līdz dzemdībām bija palikušas tikai divas

Lietains rīts. Pie autobusa pieturas pulcējās cilvēki — daži slēpās zem lietussargiem, daži vienkārši stāvēja, noslēpušies zem kapuces. Kad piebrauca autobuss, visi steidzās iekāpt, grūstoties, it kā no

Agri no rīta virs vecās ielas nelielajā Austrijas pilsētiņā Braunau am Inn valdīja klusums. No upes cēlās migla, slapjie bruģakmeņi mirdzēja pēc nakts lietus. Tirgotāji tikko izkārtoja savus

Lidojums no Parīzes uz Dubaiju noritēja mierīgi. Pasažieri ieņēma savas vietas, iedegās tablo “piesprādziet drošības jostas”, gaisā smaržoja kafija un siltas kruasānas. Neviens nevarēja iedomāties, ka pēc pāris