Uz Kristīne Stakena debijas grāmatas Šis nav man žanrs. Māmiņdzeja. atvēršanas svētkiem viņa neieradās viena. Blakus bija paši tuvākie — dēls Leo, vīrs Māris un vecāki Jolanta un Uldis Komarovski. Tieši mammas klātbūtne šim vakaram piešķīra īpašu emocionālu svaru.
Jolanta neslēpa lepnumu par meitas paveikto. Viņas balsī bija gan siltums, gan pārliecība, ka šī grāmata nav nejaušība. Katrs dzejolis, katra rinda atspoguļo laiku, kad Kristīnes dzīvē ienāca Leo. Tas ir periods, kas pilns ar spēcīgām izjūtām, iekšējām pārdomām un emociju kontrastiem.
Mamma uzsver, ka šī nav tikai skaista māmiņu romantika. Dzeja atklāj arī smagākos brīžus, nogurumu, šaubas un skumjas, kas nāk kopā ar jaunu lomu. Jolanta atklāti saka, ka šie teksti liek aizdomāties par patiesību — būt mammai ir brīnišķīgi, bet tas nebūt nav viegli.
Viņa uzskata, ka radošums dzīvo katrā cilvēkā, taču tikai retais uzdrošinās to iznest ārpus sevis. Ne katrs paņem pildspalvu un ļauj savām domām kļūt redzamām citiem. Kristīne šo soli ir spērusi bez bailēm.
Rakstīšanas prieks, radošā domāšana un vēlme būt uzmanības centrā, kā atzīst Jolanta, meitai nākusi tieši no viņas. Taču ar talantu vien nepietiek. Nepieciešama arī drosme.
Un tieši to mamma savā meitā izceļ visvairāk. Kristīne ir no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri negaida atļauju. Ja ceļā gadās atteikums, viņa neatsakās no ieceres, bet turpina, līdz sasniedz savu. Jolanta saka to vienkārši, bet ļoti skaidri — meita ir cīnītāja.
Šis vakars nebija tikai par grāmatu. Tas bija par drosmi runāt skaļi, par izvēli būt godīgai pret sevi un par atbalstu, kas stāv blakus, kad tiek sperti svarīgi soļi.
