Sofija sastinga, skatoties uz aproci, kas spīdēja saulē uz mazā zīdaiņa plaukstas. Viņas sirds sita tik strauji, ka viņa gandrīz nevarēja elpot. Katrs mazais ritms viņas krūtīs lika

Eduardo stāvēja restorāna vidū, acis piepildītas pārsteigumu un sāpju sajaukumu. Sofija tur stāvēja, rokas samīļotas pie krūtīm, acīs asaras. Viņa bija tikai bērns, bet viņas uzvārds izraisīja šoku,

Henrique stāvēja tur, skatoties uz mūziķi, elpa aizlūza, acis piepildījās asarām. Katrs akords bija kā atslēga, kas atklāja viņa aizmirstās atmiņas. Viņa bērnības istaba, mātes balsis, vakara dziesmas,

Clara turēja tēva roku cieši savā plaukstā. Katrs viņas pieskāriens šķita kā balsts viņa vārgajā ķermenī. — Mans tēvs nav miris, — viņa čukstēja vēlreiz, mierīgā, bet stingrā

Ricardo apstājās, kad ieraudzīja sievieti pie durvīm. Viņa elpa bija viegla, acis trīcēja, bet skatījums bija skaidrs. — Mamma…? — viņš čukstēja. Veca sieviete pacēla skatienu un smaidīja

Elisa stāvēja ceļos, mazie dvīņi cieši pie viņas. Viņu ikra bija apklususi, bet viņu acis vēl glabāja sāpes un nedrošību, ko viņi bija nēsājuši gadu desmitiem. Viņa plaukstas

Zēns sēdēja uz soliņa, elpa trīcēja, bet acis bija skaidras un uzmanīgas. Viņš turēja veco fotoattēlu cieši pie krūtīm, gluži kā sargātu slepenu atslēgu. Renata, policiste, nometās ceļos

Denā Lusija stāvēja ceļos, rokās smalki turēdama vāzes gabalus, elpa trīcēja no bailēm un pārsteiguma. Viesi un darbinieki skatījās, nesaprotot, kāpēc viņa netiek aizsargāta, un kāpēc viņu uzreiz

Zēns stāvēja parkā, skatoties uz Elenu ar mierīgu pārliecību. Viņa acu skatieni bija nemainīgi, un neviena nervozitāte neparādījās viņa sejā. Ricardo elpa aizlūza. Viņa dvēsele jutās kā iesprostota

Klara stāvēja, elpa trīcēja, rokas sastingušas. Fotogrāfa vecā soma bija atvērta, un viņa acis nevarēja novērsties no dzeltenīgās fotogrāfijas. Viņas sirdsdarbība bija ātra. Viss, kas viņai bija ticis