Izdošanas klusais brīdis Es atgriezos mājās ar bagāžu pilnu ar dāvanām, rokas bagāžā ar duty free šokolādēm, un ar to uzticību, kuru vīram būtu jājūt kā pašsaprotamu.

Pēkšņi suns ieķēra sievietes somu uz ielas vidusdaļas — un pāris minūšu laikā abi sabruka asarās. Pirmajā acu uzmetienā visa aina šķita neskaidra, gandrīz haotiska. Jauna sieviete cīnījās

Metāla durvis skaļi aizcirtās, un to atbalss pāršalca pa zāli. Uzreiz iestājās klusums. Neviens neko neteica, it kā visi justu, ka šis brīdis būs citādāks nekā visi pārējie.

Es stāvēju bērnu istabas durvīs un nevarēju pareizi elpot. Tas bija kā sajūta, ka viss manī ir sasprindzināts un saspiests vienā cieši sasaistītā mezglā. Istaba, kas vēl vakar

Es stāvēju pie virtuves durvīm un nevarēju izlemt, kas man traucē vairāk — viņas vecums, pašpārliecinātība, vai tas, kā viņa uzvedās, it kā tas nebūtu mana dēla dzīvoklis,

Kad Laura atkal paskatījās uz Carlosu, viņas skatījums vairs nebija tāds pats. Viņš vairs nebija tikai darbinieks – viņa priekšā stāvēja izsmelts, salauzts cilvēks. — Mana sieva sauc

Saule dega Valle de las Piedras, mazā Meksikas ciematā Jalisco sirdī, kur karstums bija aizrīšanās, un pat tekila nevarēja remdēt taisnīguma izsalkumu. Šajā pasaules nostūrī likumus ne diktēja

Agrā rītā smagais pelēkais mākonis apņēma bezgalīgos agaves laukus aizmirstajā mazajā Jalisco ciematā. Tajā martā rītā Marija pamodās ar nospiedošu kamolu rīklē, un viņas asinīs sasalda tumša priekšnojauta.

Sauso lapu čīkstoņa pārtraucēja briesmīgo klusumu, kas valdīja pār plašajiem agaves un kukurūzas laukiem Jalisco sirdī. Trīcošas rokas, pārklātas ar sarkanu zemi, satvēra veco austu grozu. Katrs kukurūzas

Pēcpusdienas saule dedzinoši appludināja Plaza Antara milzīgo stikla jumtu Polanko sirdī, Meksikas pilsētā. Kafejnīca, pilna ar dārgi uzvalkos tērptiem vadītājiem un zīmolu iepirkumu maisiņus nesošiem snobiem, pēkšņi piepildījās