Vecās ezermalas viesnīcas balles zāle mirdzēja zeltainā gaismā. Kristāla lustru spožums atspīdēja uz spīdīgās grīdas, baltajiem galdautiem un ar rozēm rotātajiem galdiem. Viss bija tieši tāds, kā es vienmēr biju iztēlojusies savas kāzas.
Simt divdesmit viesu piepildīja telpu — draugi, radinieki, kolēģi — pie katra galda skanēja smiekli, kamēr gaisu piepildīja stīgu kvarteta klusa mūzika.
Kad pirms vairākiem mēnešiem es iepazīstināju Edu ar savu ģimeni, tur bija tikai trīs cilvēki: mana mamma un mans brālis Raiens. Mūsu tēvs nomira agri, un kopš tā laika Raiens klusībā bija uzņēmies aizsargātāja lomu.
Mamma uzreiz iemīlēja Edu.
Raiens gan vēroja.
Viņš ilgi viņu pētīja, tad beidzot pasniedza roku.
– Kamēr tu viņu padari laimīgu.
Eds pārliecinoši pasmaidīja.
– Tāds ir plāns.
Un tagad, mēnešus vēlāk, viss šķita perfekts.
Kāzu diena bija nevainojama.
Mamma sēdēja pirmajā rindā, slaucot asaras, kamēr es gāju pie altāra. Raiens stāvēja netālu, taisnu stāju, uzmanīgs.
Eds man uzsmaidīja, it kā viņš būtu laimīgākais cilvēks pasaulē.
– Es apsolu smieties kopā ar tevi – es teicu ar trīcošu balsi – un būt tev blakus, lai kas arī notiktu.
Eds saspieda manu roku un noskūpstīja mani.
Aplausi piepildīja zāli.
VAKARS PAGĀJA KĀ SAPNĪ. TOASTI, RUNAS, SMIEKLI.
Tad dīdžejs paziņoja par tortes griešanu.
Torte bija trīsstāvu, ar zelta rotājumiem un cukura ziediem. Tā gandrīz bija pārāk skaista, lai to aiztiktu.
Eds apķēra manu vidukli.
– Gatava?
Es pamāju.
Mēs kopā nogriezām pirmo gabalu, viesi aplaudēja, kameras zibsnīja.
Eds uzdūra gabaliņu uz dakšiņas.
Es arī.
Uz mirkli viss bija perfekti.
Tad Eds smaidot izķērcās.
Un, pirms es paspēju kaut ko izdarīt, viņš iestūma manu seju tortē.
Zāle ievaidējās.
Aukstais krēms acumirklī pārklāja manu seju, mans plīvurs noslīdēja, mati izjuka.
Viss, ko es biju plānojusi mēnešiem… vienā mirklī sabruka.
Daži nervozi iesmējās.
MAMMA ŠOKĀ AIZSEGA MUTI AR ROKU.
Eds atmeta galvu un smējās.
– Dievs, tev vajadzētu redzēt sevi!
Viņš notrauca nedaudz krēma no manas sejas un pagaršoja.
– Salda.
Kaut kas manī savilkās.
Tas nebija smieklīgi.
Tas bija pazemojoši.
ASARAS KODA ACIS.
Un tad…
krēsls skaļi nočīkstēja.
Raiens.
Viņš piecēlās.
Skaņa pāršķēla telpu.
Visi apklusa.
Viņš lēnām devās mūsu virzienā.
EDS JOPROJĀM SMĒJĀS.
– Nomierinies, tas bija tikai joks.
Raiens nesmaidīja.
Viņš piegāja pie galda, paņēma nazi, nogrieza lielu tortes gabalu.
Un paņēma to rokā.
Viesi saslējās uz priekšu.
Un, pirms Eds paspēja reaģēt—
Raiens visu gabalu iespieda viņam sejā.
ZĀLĒ VIENLAIKUS ATSKANĒJA IZBRĪNA PILNI IEELSIENI.
Torte notecēja gar Eda zodu.
Raiens noslaucīja rokas.
– Tagad abiem jums ir smieklīgi.
Pilnīgs klusums.
– Kas pie velna?! – izsprāga Eds.
Raiens mierīgi atbildēja.
– Ja tu pazemo manu māsu viņas kāzās, esi gatavs, ka dabūsi to pašu atpakaļ.
– TAS BIJA TIKAI JOKS!
Raiens pietuvojās.
– Joks ir tad, kad visi smejas. Nevis tad, kad kāds knapi notur asaras.
Klusums bija gandrīz smacējošs.
Raiens pagriezās pret mani.
– Tev viss kārtībā?
Es pamāju.
Viņš noslaucīja manu seju.
– TEV IR VIENA IESPĒJA – VIŅŠ TEICA EDAM. – TAGAD. ATVAINOJIES.
Visi skatījās uz Edu.
Viņa pārliecība bija pazudusi.
– Es… piedod… – viņš nomurmināja.
Raiens sakrustoja rokas.
– Mēģini vēlreiz.
Eds dziļi ieelpoja.
– Piedod. Tas bija stulbi.
SPRIEDZE LĒNĀM IZKLIEDĒJĀS.
Mamma pienāca tuvāk.
– Man šķiet, ka ar torti šodien pietiek.
Daži sāka smieties.
Mūzika atsākās.
Raiens pieliecās man tuvāk.
– Tu esi pelnījusi cieņu. Nekad to neaizmirsti.
Es pasmaidīju.
ES PAŅĒMU TĪRU DAKŠIŅU UN PASNIEDZU EDAM KUMOSIŅU TORTES.
– Otrais raunds?
Šoreiz viņš uzmanīgi iekoda.
Bez jokiem.
Tikai klusums.
Un Raiens ar nelielu galvas mājienu.
Tas nebija tā, kā es biju iedomājusies.
Bet tas kļuva neaizmirstams.
