Mans vectēvs nomira, atstājot aiz sevis veco māju, kurā pavadīju bērnību. Tā nebija tikai ēka – tā bija viņa lielākā bagātība, viņa drošā vieta, viņa mantojums.
Kad uzzināju, ka māja tagad ir mana, manas emocijas bija visdažādākās. Es izjutu skumjas par viņa zaudējumu, mierinājumu, ka viņa piemiņa paliks dzīva, un… ziņkāri.
Bērnībā vectēvs man vienmēr teica: “Nekad nepieskaries manam matračam!”. Viņa vārdi man iestrēga, jo es nekad nesapratu, kāpēc. Toreiz es neuzdrošinājos uzdot jautājumus. Bet tagad, kad viņa vairs nebija, man vajadzēja uzzināt, ko viņš bija slēpis no manis visus šos gadus.
Ienākot viņa guļamistabā, atausa vecās atmiņas. Atcerējos, kā slepus ieskatījos iekšā, vēroju, kā viņš rūpīgi izlīdzina matraci, vienmēr pārliecinoties, ka viss ir savā vietā. Un pirmo reizi es uzdrošinājos ienākt.
Pacelusi smago matraci, es uzreiz pamanīju nelielu aploksni, kas bija pielīmēta pie koka rāmja zem tā. Papīrs no vecuma bija kļuvis dzeltens, bet tā joprojām bija aizzīmogota, it kā tās atvēršana būtu kaut kas svarīgs.
Ar trīcošām rokām es to atvēru. Tās iekšpusē bija nolietota dienasgrāmata, melnbaltas fotogrāfijas un daži avīžu izgriezumi. Pāršķirstot dienasgrāmatas lappuses, man savilkās krūtis.
Tas, ko es tajā atradu, mainīja visu… Pilnu stāstu lasiet rakstā zemāk ⬇️⬇️⬇️.
Dienasgrāmata nebija tikai pilna ar ikdienas pārdomām. Mani patiesi satrieca vēstules – vēstules, kas rakstītas man.
“Mana mīļā mazmeita,
ja tu lasi šo, tas nozīmē, ka es vairs neesmu tev līdzās. Bet atceries, ka es vienmēr būšu ar tevi – tavā sirdī, tavā ceļojumā. Tu biji mana pasaule pēc tam, kad tavi vecāki aizgāja mūžībā. Es centos būt labākais vectēvs, tēvs un draugs. Ja man kādreiz neizdevās, piedod man…”
Asaras aptumšoja manu redzi, bet nākamie vārdi lika sirdij sāpēt vēl vairāk.
“Tajā dienā, kad tu jautāji par manu matraci, es nobijos. Es nebiju gatava tev to pateikt. Bet tagad ir pienācis laiks. Zem šī matrača ir kaut kas ļoti īpašs. Es to taupīju tieši tev. Lai tad, kad manis vairs nebūs, tev būtu jauns sākums…”
Es dziļi ievilku elpu un aizsniedzos dziļāk zem gultas. Mani pirksti pieskārās mazai koka kastītei. Uzmanīgi to pacēlu un atvēru – tas, ko ieraudzīju, atstāja mani bez vārdiem.
Tās iekšpusē bija glītas naudas kaudzītes, ietītas audumā. Virspusē gulēja smalka ķēdīte ar sirds formas medafonu. Es atvēru piekariņu un atradu mazu vectēva un manis fotogrāfiju.
Tad vēl viena aploksne. Es izvilku iekšā esošo vēstuli.
“Kopš brīža, kad tu ienāci manā dzīvē, es sāku to krāt tev. Es gribēju, lai tev būtu iespēja īstenot jebkuru sapni, ko vien sirds vēlas. Atceries visas tās sarunas, kas mums bija verandā? Tagad ej un piepildi tās. Izdari to mums abiem, labi?”
Tajā brīdī es visu sapratu. Māja, nauda, medainis – tas viss bija viņa veids, kā parādīt, cik ļoti viņš mani mīl. Vectēvs visu savu dzīvi bija veltījis tam, lai man viss būtu labi.
