Sems bija niris gadiem ilgi. Koraļļu rifi, kuģu vraki, alas – viņš domāja, ka ir redzējis visu.
Līdz šai pēcpusdienai.
Viņš atradās aptuveni trīsdesmit metru dziļumā, dreifēdams virs smilšainā dibena, kad tālumā pamanīja kaut ko dīvainu. Sākumā viņš domāja, ka tas ir vraks. Bet, peldot tuvāk, viņam sāka pukstēt sirds.
Tā nebija kuģa daļa.
Tās bija durvis.
Koka durvis, kas stāvēja smilšu virspusē, nodilušas, bet neskartas. Pie to virsmas bija pielipušas jūras aļģes, un ap to rāmi laiski vijās aļģes. Taču tās bija brīvi stāvošas – nebija piestiprinātas pie sienām vai konstrukcijām. Tikai durvis, kas stāvēja tur, kur durvīm nevajadzētu būt.
Sems pakārās to priekšā, un no viņa regulatora pacēlās burbuļi. Smadzenes kliedza, lai viņš pagriežas atpakaļ. Taču ziņkārība viņu tur noturēja.
Tad viņš pamanīja kaut ko tādu, kas lika viņam savilkties vēderā.
Durvis bija nedaudz atvērtas. Un caur spraugu bija gaisma.
Ne saules gaisma.
Silts, zeltains mirdzums, gluži kā lampiņa kāda cilvēka viesistabā. Viņš gandrīz varēja saskatīt krēsla formu.
Viņa roka trīcēja, kad viņš izstiepa roku. Rokturis zem viņa cimda bija auksts metāls. Durvis saskrāpēja, pat zem ūdens, un, veroties plašāk, atskanēja pieklusināts stāviens.
Uz mirkli Sems skaidri ieraudzīja: mājīga istaba, klāta paklājiem, ar plauktiem un fotogrāfijām pie sienām. Vieta, kurai nevajadzēja atrasties jūras dibenā.
Tad – iekšā ienāca ēna.
Sems atgrūžas atpakaļ. Durvis aiztrūka ar tādu spēku, ka smiltis ap tām sakustējās.
Un, kad viņš atskatījās, tās bija pazudušas.
Jūras dibens bija tukšs. Tikai smiltis un ūdens, kas stiepās tālumā.
Sems tur peldēja, krūtīm uzpūšoties, burbuļi plūda uz augšu. Viņš to nevienam nestāstīja.
Bet pēc nedēļām, kad viņš attīstīja zemūdens kameru, viņam sastinga asinis.
Vienas fotogrāfijas stūrī – tieši aiz viņa – atradās durvis.
Nedaudz atvērtas.
