Es dzīvoju nelielā pilsētā, kur visi viens otru pazīst. Mūsu kaimiņš Toms vienmēr bija dīvains cilvēks: viņš ar maziem cilvēkiem komunicēja, reti izgāja pagalmā, bet par to viņš mīlēja lepoties ar savu „eksotisko kolekciju”. Viņš apgalvoja, ka mājās tur īstu pitonu, kas ir pieradināta un absolūti nekaitīga.
Mēs ar sievu par to smējāmies: nu, cilvēks tur čūsku, tā ir viņa darīšana. Dažreiz viņš to pat rādīja mūsu pagalma bērniem — milzīga, spīdīga, savīta gredzenos. Bērni izplati acis, bet pieaugušie pieklājīgi pamāja ar galvu. Toms apgalvoja:
„Tā ir laba, pieradusi pie manis, neko sliktu nedarīs.”
Bet vienā naktī es dzirdēju dīvainu šķindoņu pagalmā. Sākumā domāju, ka tā ir kaķe. Izgāju ar lukturi un apstājos. Pa zāli, vīdamies, rāpoja milzīga čūska. Es uzreiz sapratu, ka tā ir kaimiņa pitona mātīte.
Sirds nokrita kājās. Manā mājā gulēja meita. Es metos pēc lāpstas, bet apstājos: čūska neizrādīja agresiju, tā it kā kaut ko meklēja. Es uzmanīgi atgriezos mājā un piezvanīju Tomam:
— Tava pitona čūska ir manā pagalmā.
Viņš atbildēja pārāk mierīgi:
— Lai paliek tur. Es drīz atbraukšu.
Šī frāze man šķita dīvaina. Bet es gaidīju. Pēc desmit minūtēm Toms parādījās ar maisu. Viņš pārliecinoši piegāja pie čūskas, bet tā neuzbruka viņam. Gluži pretēji, tā aizrāpojās uz šķūni, kur mēs glabājām vecas lietas.
Toms sarauca uzacis. Es pamanīju, ka viņš ir nervozs. Mēs atvērām šķūņa durvis, un tas, ko mēs ieraudzījām, lika man sastingt. Stūrī bija vesels ligzda. Kastītes, lupatas, salmu — viss bija kustībā. Un tur, šajā haosā, vārtījās vēl vairākas čūskas. Mazas, bet acīmredzami ne mājdzīvnieki.
— Kas tas nozīmē? — es čukstēju.
Toms nobālēja.
“Tā… tā nav vienkārši mājdzīvnieks,” viņš teica. “Tā ir mātīte. Es domāju, ka bez tēviņa tā nevarēs dēt olas. Bet es kļūdījos.”
Es atkāpos. Man galvā viss sajuka: izrādās, mūsu kvartālā visu šo laiku dzīvoja nevis viena čūska, bet vesela ģimene.
— Cik daudz viņu šeit ir? — es jautāju.
— Es nezinu, — viņš atbildēja ar trīcīgu balsi. — Viņi izšķiļas pakāpeniski…
Mēs paskatījāmies viens uz otru, un tajā brīdī viena no mazajām čūskām pacēla galvu un sīka. Toms ātri satvēra pitonu, iemeta to maisā un pavēlēja:
— Nevienam neko nestāstiet. Es pats to atrisināšu.
Bet nākamajā rītā baumas jau bija izplatījušās visā pagalmā. Bērni redzēja, kā viņš vilka maisu, kaimiņi stāstīja par dīvainām skaņām naktīs. Un es visu laiku domāju par vienu: ja viņš to “atrisinās”, kā tad? Izlaidīs tos laukā? Vai atkal mēģinās turēt mājās?
Pēc pāris dienām es atkal pamanīju šņākšanu dārzā. Bet šoreiz čūska nebija viena. Tās bija divas. Mazas, bet ātras. Es paņēmu lukturi un paskatījos uzmanīgāk. Zālē gulēja neliels priekšmets — gabals ādas, ko čūskas nomet.
Es sapratu, ka tās aug. Un ka tas vairs nav tikai kaimiņa dīvainība. Tas ir drauds.
Toms pēc tam ilgi attaisnojās. Teica, ka gribējis „pierādīt pasaulei, ka pat čūskas var būt cilvēka draugi”. Bet es redzēju viņa acīs, ka viņš vairs nekontrolē situāciju.
Un visbriesmīgākā doma nedeva man mieru: ja kādu nakti es atkal dzirdēšu šķindoņu, nav garantijas, ka tā būs kaimiņa pitona. Varbūt tās būs viņas „bērni”, kas izvēlējušies sev jaunu mājvietu.
Tagad, kad es ieeju savā dārzā un dzirdu vismazāko troksni zālē, man kļūst auksts. Jo es zinu: kādu dienu mēs visi sapratīsim, ka kaimiņa „mīlule” ir atstājusi mantojumu… un ne tikai viņa mājā.
