Ēdnīca nekustējās.
Pat mūzika šķita apstājusies pusvārdā.
Derils uzreiz nerunāja.
Viņš tikai skatījās uz zēna rokām.
Mazām.
Trīcošām.
Tām, kas turējās klāt tā, it kā atlaišana varētu padarīt visu vēl ļaunāku.
“Lēnāk,” Derils maigi sacīja. “Sāc no sākuma.”
Mailss smagi norija siekalas.
Tad pamāja ar galvu.
“Mana vecmāmiņa… viņa man teica, lai es neko nesaku.”
Tas izmainīja gaisu telpā.
Ronans mazliet atliecās atpakaļ.
Ne pārsteigts.
Vienkārši daudz uzmanīgāks.
Derils palika mierīgs.
“Kāpēc?”
Zēna acis piepildījās, bet viņš neraudāja.
“Viņa teica, ka cilvēki sadusmotos, ja uzzinātu, kas ir zem mājas.”
Pauze.
Tad viņš piebilda:
“Bet es to redzēju.”
Derils pietupās zemāk, lai viņa balss būtu zēna augstumā.
“Ko tu redzēji, Mails?”
Zēns vilcinājās.
Viņa skatiens atkal aizslīdēja uz grīdu.
It kā tas joprojām būtu tur.
It kā tas joprojām viņu vērotu.
“Es palīdu apakšā, kad meklēju savu bumbu,” viņš nočukstēja. “Pie aizmugurējās sienas ir vaļīgs dēlis.”
Ronana acis mazliet sašaurinājās.
Derils viņu nepārtrauca.
Mailss turpināja, tagad jau ātrāk.
“Un es redzēju kastes. Ne vecas kastes. Jaunas. Paslēptas.”
Klusums kļuva ass.
Pat dakšiņas pie citiem galdiņiem pārstāja kustēties.
Zēna balss noslīdēja gandrīz līdz nekošanai.
“Un tur bija papīri… daudz papīru… ar vārdiem uz tiem.”
Derila sejas izteiksme gandrīz nemainījās.
Bet kaut kas aiz viņa acīm pārslēdzās.
“Kādi vārdi?”
Mailss pakratīja galvu.
“Es nezinu… bet tiem tur nevajadzēja būt.”
Sekoja gara pauze.
Derils lēnām piecēlās.
Ne ātri.
Ne teatrāli.
Vienkārši savaldīgi.
Kā cilvēks, kurš rūpīgi izvēlas nākamo soli.
Viņš paskatījās uz Ronanu.
Tad uz pārējiem baikeriem.
Tad atkal uz zēnu.
“Vai vēl kāds tur apakšā līda?” viņš jautāja.
Mailss ātri pamāja ar galvu.
“Tikai viņš.”
“Kas — viņš?”
Zēns vilcinājās.
Tad pateica.
“Tas vīrietis, kurš visu laiku nāk uz māju. Tas, kurš saka, ka tagad tā pieder viņam.”
Tajā brīdī ēdnīca pārstāja būt tikai ēdnīca.
Ronans atbīdīja krēslu.
Lēni.
Apzināti.
Ne agresīvi.
Gatavībā.
Derils paskatījās uz loga pusi.
Ārā stāvlaukums bija kluss.
Pārāk kluss.
Viņš iebāza roku vestes kabatā un izvilka telefonu.
Bet vēl nezvanīja.
Viņš vēlreiz paskatījās uz Mailsu.
“Klausies mani,” viņš klusi sacīja. “Tu izdarīji pareizi, atnākdams šurp.”
Zēna pleci mazliet nolaidās.
It kā viņš būtu aizturējis elpu gadiem ilgi.
Derils pagriezās pret durvīm.
Tad apstājās.
“Kur tagad ir tava vecmāmiņa?”
Mailss atbildēja mazā balsī.
“Viņa ir mājā. Viņa domā, ka viss ir kārtībā.”
Derils lēnām izelpoja.
Ne dusmas.
Koncentrēšanās.
Tad viņš paskatījās uz baikeriem.
Starp viņiem pārgāja viens mājiens.
Vārdi nebija vajadzīgi.
Tikai sapratne.
Derils paņēma savas atslēgas.
“Pabeidziet savus frī kartupeļus,” viņš mierīgi teica pārējiem.
Tad piebilda klusāk:
“Mēs iesim pastaigāties.”
