Tajā rītā viņa pamodās agrāk par modinātāju.
Satraukums neļāva gulēt — priekšā bija komandējums, svarīga tikšanās, no kuras bija atkarīga viņas karjera.
Viņa sagatavoja dokumentus, čemodānu, pārbaudīja biļeti telefonā. Viss bija kārtībā.
Kad viņa izgāja no mājas, pilsēta tikai modās. Rīta gaisma atspīdēja mitrajā asfaltā, gaiss bija vēss, un šķita, ka diena solās būt parasta.
Pie mājas jau stāvēja taksometrs.
Vadītājs — ap piecdesmit, noguris, ar laipnām acīm.
— Uz lidostu? — viņš pajautāja.
— Jā, lūdzu, man reiss 9:20, — viņa teica, apsēžoties un paskatoties pulkstenī.
Mašīna sāka kustēties. Radio klusi spēlēja, diktors runāja par laiku, viss šķita normāli.
Viņa rakstīja kolēģiem, skatoties telefonā.
Un tad — pēkšņa bremzēšana.
— Ko jūs darāt?! — viņa izsaucās nobijusies.
Taksis apstājās ceļmalā. Vadītājs klusējot skatījās telefonā.
— Piedodiet, — viņš beidzot teica, — bet es nevaru jūs vest tālāk.
— Kā — nevarat? Man jāsteidzas, man ir lidmašīna!
— Nē, — viņš pakratīja galvu. — Jūs nedrīkstat iekāpt tajā reisā.
— Jūs jokojat? — viņas balss bija asa. — Es kavēju!
Viņš pagrieza telefonu pret viņu. Uz ekrāna — ziņas:
“Reiss 324 aizkavēts negadījuma dēļ uz skrejceļa. Ir cietušie.”
Viņa sastinga.
— Tas… ir mans reiss, — viņa čukstēja.
— Es zinu, — klusi atbildēja viņš. — Arī es reiz steidzos un pazaudēju kādu, jo neklausījos sirdij. Piedodiet, bet es nevaru riskēt.
Viņa klusēja.
Ārā smidzināja, lietus lāses slīdēja pa logu, un katrs viņa vārds skanēja mierīgi.
— Jūs varat pasūtīt citu taksi, — viņš piebilda, — bet dažreiz labāk ir nokavēt, nekā nekad neierasties.
Viņa izkāpa, neko neteikdama.
Stāvēja lietū un skatījās, kā mašīna aizbrauc.
Vēlāk, tuvējā kafejnīcā, viņa redzēja ziņas:
“Reiss 324 atcelts. Daži pasažieri hospitalizēti negadījumā lidostā.”
Sirds sitās ātrāk.
Viņa ilgi raudzījās ekrānā, tad aizvēra acis un dziļi nopūtās.
Dažreiz glābiņš atnāk tieši tad, kad visvairāk dusmojamies uz likteni.
