Tajā dienā jūra bija pelēka un nikna.
Viļņi dārdēja kā bungas, vējš dzenāja smiltis pa tukšo krastu.
Žuau Pereira, vecs zvejnieks no mazas Brazīlijas ciema, devās mājup pēc neveiksmīgām zvejām.
Un pēkšņi starp aļģēm viņš ieraudzīja mazu melnbaltu ķermenīti.
Viņš pietuvojās — tas bija pingvīns.
Sīks, tievs, eļļā notraipīts.
Dzīvs, bet tik tikko elpoja.
Žuau paņēma viņu rokās.
— Mazais, nepadodies, — viņš čukstēja. — Es tev palīdzēšu.
Mājās viņš viņu nomazgāja siltā ūdenī, notīrīja spalvas un iedeva nedaudz zivju.
Nosauca viņu par Dindimu — “mazais spītīgais”.
Sākumā pingvīns baidījās, bet drīz vien sāka sekot Žuau pa sētu kā kucēns.
Viņi nodzīvoja kopā gandrīz gadu.
Līdz Dindims kļuva spēcīgs un spīdīgs.
Kādā rītā Žuau pamodās — un viņa drauga vairs nebija.
Jūra bija mierīga, un smiltīs palikušas tikai mazas pēdas.
Viņš saprata: pingvīns bija aizpeldējis mājās.
Pagāja mēneši.
Žuau viņu ilgojās, bet zināja — tā ir pareizi.
Viņš bieži gāja uz krastu vienkārši paskatīties uz horizontu.
Un tad, jūnijā, viņš atkal dzirdēja to skaņu — vieglu ūdens šļakstēšanu.
Viņš neticēja savām acīm: uz viņu peldēja tas pats pingvīns.
Tieši uz krastu, tieši pie viņa.
Dindims izkāpa uz smiltīm, pienāca pie vecā vīra un pieskārās viņa rokai ar knābi.
Žuau smējās un raudāja reizē.
Kopš tā laika tas atkārtojās katru gadu.
Katru pavasari pingvīns atpeldēja no tālienes — no aukstajiem Patagonijas ūdeņiem — un pavadīja ar viņu dažas nedēļas.
Tad atkal pazuda.
Ciema ļaudis smējās:
— Viņš tevi atceras!
Bet Žuau tikai pamāja:
— Nē. Viņš vienkārši zina, kur dzīvo labestība.
Un kad jūra atkal kļuva klusa, viņi abi — vecais vīrs un pingvīns — skatījās uz horizontu.
Divi draugi, kurus vienoja viena nejauša vilnis.
