Kad Ītans piedzima, ārsti uzreiz teica vecākiem: zēnam nav roku. Prognozes bija skarbas — viņam nākšoties dzīvot ar “ierobežojumiem”. Bet viņi nezināja, ka Ītanam ierobežojumu nebūs vispār.
No agras bērnības viņš mācījās darīt visu ar kājām — turēt karoti, atvērt durvis, šķirstīt grāmatas. Bet kādu dienu, sešu gadu vecumā, viņš pirmo reizi paņēma otu ar pirkstiem uz kājas. Un viss mainījās.
Sākumā tie bija vienkārši ķeburi, tad — līnijas, formas, krāsas. Vecāki viņam nopirka krāsas, un drīz mājas sienas iemirdzējās spilgtos triepienos. Divpadsmit gadu vecumā viņš jau gleznoja ainavas, portretus un pat piedalījās jauno talantu izstādēs. Viņu sauca par “zēnu, kurš glezno ar dvēseli, nevis ar rokām”.
Bet viena glezna kļuva īpaša.
Kādu nakti viņš ilgi nevarēja aizmigt. Vēlāk teica, ka sapnī redzējis — ļoti skaidri, it kā kāds viņu sauktu. No rīta viņš piecēlās, nolika audeklu un sāka gleznot. Klusi, bez skicēm, bez apstāšanās. Gandrīz astoņas stundas no vietas.
Kad vecāki iegāja istabā, viņi sastinguši.
Uz audekla bija sievietes portrets — svešas, bet tik dzīvas, ka šķita, viņa tūlīt runās. Skatiens maigs, noguris, it kā ar mīlestību raudzītos uz Ītanu. Bet visdīvainākais — uz sievietes kakla karājās kulons. Tas pats, kuru Ītans nēsāja kopš bērnības — vecmāmiņas dāvana, kura nomira pirms viņa dzimšanas.
Kad vecāki parādīja gleznu vecmāmiņai no mātes puses — viņa izbālēja. Sieviete portretā bija viņas meitas kopija, kura nomira dzemdībās… Ītana māte.
Kopš tā laika zēns vairs negleznoja portretus. Tikai abstraktas gleznas, pilnas gaismas un kustības. Viņa darbi tika pārdoti visā pasaulē, bet tā — vienīgā, pirmā — palika pie viņa.
Viņš saka, ka vairs neredz to sievieti sapņos.
Vienkārši jūt, ka viņa vienmēr ir blakus — katrā otā, katrā triepienā, katrā ieelpā pirms jaunas gleznas sākuma.
