Kopš dienas, kad Anna apprecējās ar Sergeju, viņa zināja — dzīvot zem viena jumta ar vīramāti nebūs viegli. Marija Ivanovna bija sieviete ar raksturu: prasīga, tieša un pieradusi, ka viss mājā notiek pēc viņas noteikumiem.
Pirmos mēnešus Anna centās nepievērst uzmanību sīkām piezīmēm. Tad zupa “pārāk sāļa”, tad krekls “slikti izgludināts”. Sergejs tikai atmeta ar roku:
— Mamm, nesāc. Anna cenšas.
Bet Marija Ivanovna tikai nopūtās un pasmaidīja — ar to pašu smaidu, kurā bija vairāk aizkaitinājuma nekā laipnības.
Kādu rītu Anna izgāja no istabas un dzirdēja balsis virtuvē. Vīramāte runāja pa telefonu. Balss bija klusa, bet vārdi — skaidri:
— Es taču teicu viņam, viņa nav no mūsu ģimenes. Ne pāris. Viņš akls, bet nekas, drīz pats visu sapratīs…
Anna sastinga. Krūtīs palika auksti.
Tā bija viņa — “ne pāris”.
Viņa klausījās tālāk, neticēdama dzirdētajam.
— Naudu viņa skaita, bet dzīvot nemāk. Es viņu pārbaudīju… Jā, jā, tieši to vēstuli. Viņš neko nezina, un lai pagaidām nezina.
Anna gandrīz izlaida tasi no rokām.
Vēstule? Pārbaudīja? Ko viņa ar to domāja?
Vakarā, kad vīramāte aizgāja uz veikalu, Anna saņēmās. Marijas Ivanovnas istabā stāvēja kumode ar atvilktnēm. Viņa ilgi vilcinājās, bet tad atvēra augšējo. Starp lakatiem un papīriem gulēja aploksne. Uz tās — viņas vārds.
Iekšā — vēstule no mātes. Īsta.
Anna uzreiz atpazina rokrakstu.
Tikai aploksne bija atvērta.
Vēstulē māte rakstīja, cik ļoti pietrūkst meitas, cik cer, ka znots būs labs cilvēks.
Bet apakšā — pieraksts citā rokrakstā:
“Tagad viss skaidrs, kāpēc viņa tāda. Ar tādiem vecākiem tikai nelaimi gaidīt.”
Annas roka nodrebēja. Viņa saprata: vīramāte ne tikai viņu nepieņēma — viņa viņu izsekoja, pārbaudīja, līda viņas privātajā dzīvē.
No tās dienas Anna pārstāja attaisnoties.
Viņa gatavoja, tīrīja, smaidīja — bet starp viņām bija ledains aukstums. Pat Sergejs sāka pamanīt izmaiņas.
Pēc nedēļas Anna rūpīgi salika mantas, atstāja vīram zīmīti:
“Mīlestība neiztur, kad to pārbauda.”
Viņa aizbrauca pie mātes.
Un mājā vīramāte pirmo reizi pēc daudziem gadiem sajuta klusumu, no kura nebija iespējams paslēpties.
