Ceļš stiepās līdz pašam horizontam. Karsta diena, reti auto, nepārtraukta riepu šņākšana.
Anna brauca mājup pēc komandējuma. Viņa nesteidzās — ieslēdza mūziku, atvēra logu, un vējš viegli skāra seju.
Ceļa malā viņa pamanīja auto ar ieslēgtām avārijas gaismām. Blakus stāvēja vīrietis, skatoties uz pārdurtu riepu.
Daudzi pabrauca garām, pat neapstājoties. Bet Anna nospieda bremzes.
Viņa pati nezināja, kāpēc — vienkārši nevarēja aizbraukt.
Vīrietis bija gados, ap septiņdesmit. Rokas trīcēja, kamēr viņš mēģināja nomainīt riepu.
— Vai viss kārtībā? — jautāja Anna, izkāpjot no auto.
— Jā… tikai instruments iesprūda, un es vairs neesmu tas, kas agrāk, — viņš atbildēja ar vainīgu smaidu.
Pēc divdesmit minūtēm viss bija padarīts.
Vīrietis vairākkārt pateicās, bet īpaši atmiņā palika viņa vārdi:
— Paldies, ka apstājāties. Šodien ir īpaša diena.
Viņa pasmaidīja, nepievēršot tam lielu uzmanību. Viņš piedāvāja naudu — viņa atteicās.
Sarokojās, novēlēja viens otram labu ceļu.
Pēc nedēļas Anna atrada pastkastītē aploksni bez atpakaļadreses.
“Labdien. Jūs droši vien nezināt, kas mēs esam. Bet jūs palīdzējāt mūsu tēvam uz šosejas pirms nedēļas.”
“Viņš nomira tajā pašā vakarā. Sirds. Bet pirms tam viņš paspēja pastāstīt par sievieti, kura nebrauca garām.
Viņš teica, ka pirmo reizi pēc ilga laika noticējis — pasaulē vēl ir labestība.
Paldies, ka bijāt līdzās.”
Aploksnē bija fotogrāfija: tas pats vīrietis pie sava auto. Zem tās — uzraksts:
“Ričards, 1948–2023.”
Anna ilgi sēdēja ar vēstuli rokās. Neraudāja. Vienkārši skatījās logā, kur aiz ceļa dzirkstīja saulriets, un domāja — cik reizēm viena pietura var kļūt par pēdējo labo mirkli kāda dzīvē.
