Daudzstāvu mājā pilsētas nomalē dzīve ritēja savu gaitu. Cilvēki steidzās uz darbu, bērni spēlējās pagalmā, vecmāmiņas pie ieejas apsprieda jaunākās ziņas. Bet drīz ierasto ritmu izjauca smaka, kas sāka izplatīties no viena dzīvokļa.
Sākumā tā bija viegla, gandrīz nemanāma smaka. Kaimiņi domāja, ka dzīvoklī vienkārši aizmirsuši izmest atkritumus. Taču ar katru dienu smaka kļuva spēcīgāka. Tā ielauzās kāpņu telpā, piepildīja gaitenus un pat nonāca citu dzīvokļu iekšienē. Cilvēki sāka sūdzēties — vispirms klusi, pēc tam skaļi.
Dzīvokļa īpašnieku neviens nebija redzējis jau sen. Durvis palika aizslēgtas, zvani un klauvējieni palika bez atbildes. Pārvaldnieks nolēma rīkoties. Norunātajā dienā sanāca mājas pārvaldes darbinieki, policija un daži ziņkārīgi kaimiņi.
Kad durvis tika atvērtas, visi instinktīvi atkāpās. Degunā iesitās spēcīga, smacējoša smaka. Cilvēki aizsedza sejas ar rokām, daži izskrēja uz ielas. Bet īstais šausmu brīdis vēl tikai nāca.
Istabas bija pilnas ar mantām. Tukšas pudeles, maisi ar sapuvušu pārtiku, vecas avīzes un salauzti mēbeles veidoja īstu atkritumu kaudzi. Izskatījās, ka tur nebija tīrīts gadu desmitiem.
Taču briesmas neslēpās tikai nekārtībā. Vienā no istabām atrada to, kas izskaidroja smaku. Zem lupatu kalna atradās cilvēka mirstīgās atliekas. Policija klusēja, bet pēc skatieniem bija skaidrs — cilvēks, kurš tur dzīvoja, bija miris jau sen, un viņa nāve palikusi nepamanīta.
Kaimiņi, kuri vēl nesen bija sūdzējušies, tagad stāvēja klusumā, neticībā. Kāds čukstēja: “Mēs dzīvojām blakus un neko nezinājām.”
Šis stāsts ātri izplatījās pa visu pilsētu. Daži vainoja cilvēku vienaldzību, citi — ierēdņus. Bet fakts palika fakts: aiz durvīm, gar kurām katru dienu pagāja desmitiem cilvēku, slēpās traģēdija.
Tagad šis dzīvoklis kļuvis par simbolu tam, cik viegli ir nepamanīt cita cilvēka nelaimi. Un daudzi kaimiņi atzina: pēc šī gadījuma viņi sākuši biežāk paskatīties acīs tiem, kas dzīvo līdzās.
