Katru rītu, tieši deviņos, kungs Artūrs izgāja no savas mājas un devās uz lielceļu. Vienmēr vienā un tajā pašā apģērbā: tīra krekla, izgludinātu biksu, mēteļa un ar nemainīgu rožu pušķi rokās. Viņš stāvēja ceļa malā, klusi, nedaudz atbalstījies uz spieķa, un skatījās tālumā. Reizēm pamāja garāmbraucošām mašīnām, reizēm vienkārši gaidīja.
Sākumā kaimiņi pasmējās — “vecais vīrs ar ziediem”, “gaida autobusu, kura nav”. Bet dienas pagāja, nedēļas pārvērtās mēnešos, un viņš joprojām stāvēja. Katru dienu. Ziemā, vasarā, lietū, sniegā — vienmēr ar ziediem.
Vietējie pierada. Daži sāka sveicināt, citi piedāvāja aizvest, bet viņš vienmēr atteicās:
— Paldies, es pagaidīšu.
Kādu dienu jauna žurnāliste Laura nolēma uzzināt viņa stāstu. Viņa pienāca, iepazinās un pajautāja:
— Piedodiet, vai jūs kādu gaidāt?
Artūrs pasmaidīja.
— Jā. Gaidu. Katru dienu — vienā un tajā pašā laikā.
— Un kuru?
Viņš paskatījās tālumā un klusi teica:
— Sievu.
Laura apstulba.
— Piedodiet… bet taču…
Viņš pamāja ar galvu.
— Zinu. Viņas vairs nav. Jau desmit gadus.
Viņš nopūtās un piebilda:
— Bet viņa solīja: “Ja varēsi, sagaidi mani pie ceļa — tur, kur mēs pirmo reizi satikāmies.”
Kopš tā laika viņš tur stāvēja katru dienu — tajā pašā vietā, kur reiz pirmo reizi ieraudzīja viņu, un arī viņas rokās toreiz bija rožu pušķis.
Cilvēki sāka nest viņam tēju termosā, palīdzēja mainīt ziedus. Kāds pat uzstādīja soliņu blakus. Un tad kādā drūmā novembra dienā viņš neatnāca. Cilvēki to uzreiz pamanīja.
Kad kaimiņi iegāja viņa mājā, uz galda stāvēja svaigu rožu pušķis — un atklātne ar uzrakstu:
“Paldies, ka gaidīji. Mēs atkal satiksimies pie ceļa.”
