Kad Olīvija dzirdēja dīvainu troksni vannasistabā, viņa nodomāja, ka veļas mašīna atkal niķojas. Jauna māja, jauna tehnika — tā gadās. Dūkoņa, šņākoņa, viegls klauvējums — viss šķita ierasts, līdz iestājās klusums.
Viņa pienāca, lai izņemtu veļu. Atvēra veļas mašīnas durtiņas — un kaut kas garš, slidens un dzīvs lēni izslīdēja ārā.
Olīvija atrāvās, sirds iegrima papēžos. Uz baltajām flīzēm vijas čūska — melna, spīdīga, plāna, it kā vēl mitra no ziepjūdens. Tās mēle ātri kustējās, it kā tā šņāktu, bet bez skaņas.
Olīvija metās pēc slotas, tad pēc telefona. Bet, kad viņa atgriezās — čūska jau bija pazudusi. Tikai slapja pēda uz grīdas, kas veda aiz veļas mašīnas.
Viņa izsauca vīru; tas atbrauca pēc pusstundas, visu pārbaudīja — nekā. Pat pēdu nebija. “Izdoma,” viņš pasmīnēja. “Varbūt josta no veļas.”
Olīvija centās nomierināties, bet jau naktī atkal dzirdēja to pašu skaņu. Vispirms klusu čaboņu, tad metālisku “klik–klik”, it kā kaut kas dauzītos mašīnas iekšpusē.
Viņa ieslēdza telefona lukturīti, pienāca tuvāk. Mašīna bija izslēgta. Bet bungas… lēni sāka griezties pašas.
Iekšā iemirdzējās kaut kas melns. Ēna, loks, ādas spīdums. Olīvija iekliedzās un atkāpās.
No rīta viņa izsauca speciālistu. Vīrietis apskatīja mašīnu, noņēma aizmugurējo paneli — un pēkšņi saviebās.
— Vai jūs esat pārliecināta, ka nekas šeit nav iekritis?
— Protams. Kāpēc?
Viņš izvilka no korpusa čūskas ādu — garu, veselu, it kā radījums vienkārši būtu nometis ādu mašīnas iekšpusē.
Kopš tā laika Olīvija mazgā tikai dienā. Un vienmēr pārbauda bungu — pat ja zina, ka tā ir tukša.
Bet dažreiz, atverot vāku, viņa zvēr, ka dzird šņākoņu no dziļuma — it kā kāds joprojām tur būtu.
