Tā diena sākās kā parasti — tveicīga, klusa, ar smagu gaisu, no kura sāpēja galva. Pie apvāršņa karājās pelēki mākoņi, un putni pēkšņi apklusa. Visi ciemā zināja: tuvojas negaiss. Bet neviens negaidīja šādu.
Ap trijiem pēcpusdienā debesis kļuva zaļganas — draudīgi zaļas, it kā virs zemes būtu nolaidusies ēna. Tad vējš iesita tā, ka lapas pacēlās sienā. No tālienes atskanēja rūkoņa — kā vilciena dārdoņa. Cilvēki skrēja uz pagrabiem un šķūņiem — kur nu kurš paspēja.
Kad viss bija beidzies, ciems stāvēja klusumā. Kaut kur tālumā vēl rībēja pērkons, zibens atspīdumi mirgoja debesīs, bet vissmagākais jau bija garām. Cilvēki izgāja ārā — un sastinguši skatījās apkārt.
Viesulis pagāja garām. Desmitiem māju palika veselas. Tikai nolauzti zari, saplēsti logi — nekas vairāk.
Izņemot vienu vietu.
Ciemata nomalē, kur reiz dzīvoja vecais Jegors, māja bija noslaucīta līdz pašiem pamatiem. Nebija ne jumta, ne sienu, ne mēbeļu — it kā kāds ar dzēšgumiju būtu to izdzēsis no zemes. Un pats dīvainākais — ap māju nebija nevienas vētras pēdas. Zāle apkārt saglabājusies neskarta, pat žogs stāvēja vesels.
— It kā vējš zinātu, kur pūst, — teica kāds.
Kad glābēji šķiroja drupas, viņi atrada tikai vecu kasti. Tajā — vēstules. Desmitiem, dzeltenas no gadiem, ar datumiem divdesmit gadu senumā. Uz gandrīz katras aploksnes bija viens un tas pats vārds: Anna.
Vēlāk izrādījās: Jegors pats bija uzcēlis šo māju — tur, kur agrāk stāvēja veca kapela, sagrauta vēl padomju laikos. Cilvēki tolaik čukstēja, ka viņam nevajadzēja aiztikt šo vietu.
Jegors nodzīvoja tur četrdesmit gadus. Viens. Bet nedēļu pirms negaisa viņš nomira — klusi, miegā. Māja palika tukša.
Pēc viesuļvētras tuvējā ciema priesteris teica:
“Dažreiz tā nav sodība, bet attīrīšanās. Varbūt kāds vienkārši gribēja atgūt savu zemi.”
Tagad tur aug tikai zāle. Cilvēki šo vietu apiet ar līkumu, īpaši, kad vējš pastiprinās.
Un naktīs, ja labi ieskatās, var redzēt, kā virs kalniņa virpuļo vieglas putekļu vērpetes — it kā kaut kas joprojām meklētu ceļu atpakaļ.
