Sofija kā parasti gāja no skolas pa šauru ceļu gar privātmājām. Ausīs bija austiņas, mugurā mugursoma, galvā — domas par pārbaudījumu, par mammas vakariņām, par jebko, tikai ne par to, kas notika apkārt. Pavasara diena bija silta, gaisā smaržoja ceriņi. Viss šķita mierīgs.
Pie kaimiņu mājas vārtiem viņa pamanīja suni. Netīrs, ar noplīsušu kaklasaiti, acīmredzami bez pajumtes. Dzīvnieks skatījās piesardzīgi, bet neraudāja. Meitene pagāja garām, bet suns pēkšņi piecēlās un devās viņai pakaļ. Sākumā klusi, tad ātrāk. Sofija izbijās — paātrināja soļus, bet suns sāka skriet un rejot.
Viņa apgriezās un iesaucās:
— Ej prom! — bet suns neatstājās.
Suns pielēca tuvāk, ieķēra zobus viņas jakas malā un pavilka uz pretējo ceļa pusi.
Sofija nepaspēja saprast, kas notiek. Tajā pašā sekundē aiz viņas muguras ar troksni garām traucās automašīna, kas bija izlidojusi uz ceļa malu. Vadītājs nevarēja savaldīt automašīnu — riteņi pārbrauca vietu, kur sekundi iepriekš gāja meitene.
Suns atlaida jaku un sāka riet, it kā pārbaudot, vai vēl kāds nenāk. Sofija stāvēja asarās, nespējot izdvest ne vārda. Kad piebēga māte, suns jau sēdēja blakus, uzmanīgi skatīdamies uz ceļu.
Policisti vēlāk uz automašīnas atrada trieciena pēdas — tieši tajā vietā, kur varēja atrasties meitene.
Suni nosauca par Laki. Viņu uzņēma, nomazgāja un uzlika jaunu kaklasaiti. Tagad katru rītu viņa gaidīja Sofiju pie vārtiņiem, it kā zinot — jau vienreiz ir izglābusi, tātad tagad būs blakus.
