Lietus lija jau trešo dienu. Debesis karājās zemu, it kā spiestos virs vecās mājas, kur dzīvoja piecgadīgais Olivers ar nevaldāmajām acīm un viņa mamma Sofija. Kaut kur tālumā dārdēja pērkons, taču Olivers nebaidījās — viņam patika vērot, kā pa stiklu skrien lietus lāses, satiekas un veido veselas “upes”.
Uz palodzes gulēja kaķene Luna — liela, pūkaina, balti pelēka, ar saprotošu skatienu, it kā viņa zinātu vairāk, nekā dzīvniekam pieklājas. Viņa vienmēr bija blakus zēnam, arī naktīs gulēja pie viņa kājām un cēlās kopā ar viņu.
Tajā vakarā Sofija gatavoja vakariņas, kad pēkšņi dzirdēja dīvainu skaņu — zemu, stieptu ņaudienu, pilnu satraukuma. Viņa ieskatījās istabā un ieraudzīja, ka Luna stāv uz palodzes blakus Oliveram un skatās augšup, kaut kur aiz stikla.
— Viss kārtībā, Luna? — viņa nejauši pajautāja, negaidot atbildi.
Kaķene sastinga. Viņas zīlītes paplašinājās, spalva uz muguras saceļas. Pēkšņi viņa nolēca no palodzes, ieķērās Olivera piedurknē un sāka vilkt viņu prom no loga.
— Luna, beidz! — smējās zēns, mēģinot atbrīvoties, bet kaķene ņaudēja arvien skaļāk, spieda viņu ar ķepām, it kā gribētu padzīt.
Un tad tas notika.
Telpu pāršalca akls balts zibens uzliesmojums. Skanēja spēcīgs grāviens, sienas nodrebēja. Loga stikls saplaisāja, un pa palodzi izskrēja dzirksteles. Zibens bija iesitis tieši loga rāmī, atstājot uz tā melnu, kūpošu nospiedumu.
Sofija izmeta karoti un metās istabā. Olivers stāvēja dažus soļus no loga, izbiedēts, bet vesels. Luna bija blakus, ar nolaistām ausīm, plati atvērtām acīm. Viņas aste trīcēja, elpa bija strauja, bet viņa neatkāpās no zēna ne soli.
— Dievs… — čukstēja Sofija, cieši apskaujot dēlu. — Ja nebūtu viņas…
Luna klusiņām ņaudēja un apsēdās pie kājām, skatoties uz logu.
Vēlāk elektriķis teica, ka vads zem rāmja bija bojāts — zibens trāpījis tieši vietā, kur bija vecs metāla stiprinājums.
— Vēl sekunde, un trieciens būtu trāpījis tur, kur stāvēja bērns, — viņš noteica.
Kopš tās dienas Luna ģimenē kļuva par ko vairāk nekā tikai kaķi. Viņa juta tuvojamies negaisu — vienmēr pirms tā satraucās, atstāja istabu, it kā brīdinot. Reizēm Sofija domāja, ka Luna dzird to, ko cilvēki nevar — it kā viņai būtu saikne ar kaut ko aiz redzamā.
Pagāja vairāki mēneši, bet melnais zibensrētas nospiedums uz rāmja palika — plāna, tumša līnija, līdzīga zīmei. Un katru reizi, kad Sofija uz to paskatījās, viņa atcerējās Lunas dzintara acis, kas mirdzēja tumsā.
Kad kaimiņi jautāja, kāpēc Luna vienmēr sēž pie loga pirms lietus, Sofija smaidot atbildēja:
«Viņa vienkārši gaida pērkonu. Tas ir viņas veids pārliecināties, ka tas vairs nenāks pēc kāda cita.»
Reizēm visklusākās būtnes sevī glabā spēku, kas spēj apturēt vētru.
