Saulainā, šķietami parastā vasaras dienā Varšavas piepilsētā Kovaļsku ģimenes mājā notika kas tāds, kas varēja beigties ar traģēdiju, bet pārvērtās īstā brīnumā. Tās dienas varonis bija kaķis vārdā Šedou — parasts melns bezšķirnes kaķis, kuru ģimene reiz bija paņēmusi no ielas. Viņš izglāba dzīvību vienu gadu vecajam zēnam Leonam.
Mazā zēna māte, 32 gadus vecā Emma Kovaļska, stāstīja, ka diena sākās mierīgi. Viņa atstāja Leonu bērnistabā ar rotaļlietām un atvērtu logu, kas bija aprīkots ar moskītu tīklu. Logs atradās otrajā stāvā — ne pārāk augstu, bet pietiekami, lai kritiens būtu dzīvībai bīstams.
Parasti Šedou tajā laikā gulēja uz dīvāna vai pie loga pirmajā stāvā, taču šajā dienā, kā saka Emma, viņš bija “neparasti nervozs”. Viņš gāja viņai pa pēdām, ņaudēja, skrāpēja paklāju un pat mēģināja uzrāpties uz virtuves galda — kas viņam nebija raksturīgi.
“Es domāju, ka viņš vienkārši ir izsalcis,” saka Emma, “bet tad pamanīju, ka viņš visu laiku skatās uz kāpnēm, kas ved augšā.”
Pēc brīža Emma dzirdēja skaļu, izmisīgu ņaudienu — nevis parastu, bet brīdinošu. Viņa metās augšā. Tajā brīdī, kā vēlāk parādīja videonovērošanas kamera bērnistabā, notika kas neticams.
Leons, kurš bija iemācījies staigāt tikai pirms mēneša, bija uzrāpies uz nelielas kastes pie loga. Balstoties pret palodzi, viņš piespieda moskītu tīklu, kas bija slikti nostiprināts. Tīkls sāka spiesties uz āru zem viņa svara. Aiz loga — bruģēts pagalms.
Šedou, kas jau bija iekšā, burtiski uzlēca uz palodzes, ieķērās ar nagiem zēna džemperī un sāka vilkt viņu atpakaļ. Tajā brīdī Emma ielēca istabā un paspēja satvert dēlu aiz vidukļa sekundi pirms tīkls pilnībā atdalījās.
“Ja ne Šedou,” raudot stāstīja Emma poļu televīzijai, “es nebūtu paspējusi. Viņš saprata, ka Leons ir briesmās, ātrāk nekā es. Viņš burtiski mani sauca augšā.”
Vietējie mediji ātri izplatīja šo stāstu. Kaķi nodēvēja par “Brīnuma Šedou”, un Kovaļsku ģimene saņēma desmitiem vēstuļu no cilvēkiem visā pasaulē, kuri izteica apbrīnu un pateicību dzīvniekam.
Bet stāsts ar to nebeidzās.
Pēc dažām dienām, kad viss šķita pierimis, Šedou atkal kļuva nemierīgs — naktīs viņš sēdēja pie Leona gultiņas un raudzījās uz logu, bez apstājas. Viņš šņāca, ņaudēja un reizēm pat skrāpēja palodzi, it kā mēģinātu kaut ko aizdzīt.
Kādā naktī Emma pamodās no spēcīga trokšņa — zaros plaisāja koks aiz loga. Viņa ar vīru Ādamu paskatījās ārā un ieraudzīja, ka milzīgs papeļu zars bija nokritis tieši tajā vietā, kur pirms dažām dienām varēja nokrist viņu dēls. Ja tas būtu noticis agrāk, traģēdija būtu neizbēgama.
Bet arī tas nebija viss.
Pēc nedēļas pienāca vēstule. Bez atpakaļadreses. Iekšā — veca melnbalta fotogrāfija, kurā redzams kaķis, ļoti līdzīgs Šedou, sēžot uz palodzes. Fotogrāfija datēta ar 1954. gadu. Uz aizmugures bija rakstīts: “Dažreiz viņi atgriežas. Lai glābtu.”
Kas tu esi, Šedou?
Kovaļsku ģimene joprojām glabā šo vēstuli, un Šedou ir kļuvis ne tikai par mājas mīluli, bet par īstu sargu. Vietējie iedzīvotāji, uzzinājuši par fotogrāfiju, saka, ka Šedou ir sargs-gars, kurš atgriezies, lai vēlreiz izglābtu dzīvību.
Bet varbūt tas vienkārši bija sakritība?
Vienalga — zināms ir viens: tajā dienā Šedou bija tieši tur, kur viņu visvairāk vajadzēja. Un viņš uzdāvināja bērnam otro iespēju dzīvot.
