Tas notika klusā Amerikas priekšpilsētā — tur, kur vienā rindā stāv identiskas mājas, zālieni ir apgriezti līdz milimetram, un no rīta smaržo pēc kafijas un svaigi pļautas zāles.
Tomass Rīds te bija dzīvojis tikai trīs mēnešus. Pēc šķiršanās viņš vēlējās mieru, vienkāršību un jaunu sākumu.
Tajā dienā bija saulains. Viņš lasīja avīzi pie loga, kad pēkšņi dzirdēja dīvainu skaņu — zemu, rūcošu, it kā kāds burkšķētu.
Pēc tam — sitiens. Un skaļš, mežonīgs rēciens.
Tomass piecēlās, piegāja pie durvīm un, aizturot elpu, paskatījās pa actiņu.
Tas, ko viņš ieraudzīja, lika viņam atlecat atpakaļ.
Tieši viņa mājas priekšā uz ietves kāds vīrietis cīnījās ar lāci. Īstu, milzīgu, ar mitru, saules staros spīdošu brūnu spalvu. Vīrietis — garš, saplēstā jakā — turēja rokās metāla cauruli un mēģināja atvairīt zvēru, kas uzbruka, rūkdams un atsedzot ilkņus.
Skats bija tik neticams, ka Tomasa prāts atteicās tam noticēt.
Bet skaņas — sitieni, smagā elpa, metāla čīkstēšana pret asfaltu — bija īstas.
Un tad viņš dzirdēja sievietes kliedzienu:
— “David! Atpakaļ! Neej tuvāk!”
Pie žoga stāvēja sieviete ar bērnu rokās — raudāja, kliedza, bet vīrietis neklausīja. Viņš viņus aizsargāja.
Lācis ierūcās un metās uz priekšu. Deivids viņu sita ar cauruli, bet tas tikai vēl vairāk saniknoja zvēru. Tomass gribēja zvanīt policijai, bet roka neklausīja. Viss notika pārāk ātri.
Vienā brīdī lācis piespieda Deividu pie zemes. Sieviete iekliedzās.
Un pēkšņi — lācis apstājās.
Viņa galva lēnām pagriezās pret Tomasa māju.
Tieši pret durvju actiņu.
Tomass sastindzis skatījās. Caur mazo stikliņu viņš redzēja pāri tumšu acu. Tās nebija dzīvnieka acis. Tajās bija… saprāts.
Skatiens nebija nikns — drīzāk apzināts. Gandrīz cilvēcīgs.
Viņš atkāpās, sirds dauzījās ausīs. Ārā dzirdēja smagu elpu. Kaut kas nokasīja pa durvīm. Pēc tam — klusums.
Kad viņš atkal ieskatījās, lācis bija pazudis.
Deivids gulēja uz zemes, elsojot, bet sieviete skrēja pie viņa, raudādama. Tomass atvēra durvis un izskrēja ārā.
— “Dievs, jūs dzīvs?” — viņš iesaucās.
Vīrietis lēnām pacēla galvu. Seja bija asinīs, bet skatiens — skaidrs.
— “Viņš negribēja nogalināt,” viņš izdvesa. “Viņš vienkārši… atnāca pēc manis.”
— “Kas?” — jautāja Tomass.
— “Lācis,” atbildēja Deivids. “Es viņu atceros. Pirms diviem gadiem Aļaskā es viņam izšāvu, lai glābtu savu dēlu. Domāju, ka viņš ir miris… bet, šķiet, nē.”
Viņš piecēlās, balstoties uz ceļa, un paskatījās meža virzienā.
— “Un tagad viņš mani atradis.”
Tomass stāvēja, nezinot, ko teikt. Sieviete turēja bērnu, raudāja.
Bet Deivids joprojām skatījās kokus. Tad viņš pēkšņi sastinga.
— “Viņš nav aizgājis,” viņš čukstēja.
No krūmiem atskanēja čaukstēšana.
Bet neviens vairs neparādījās. Tikai vējš viegli kustināja zāli.
Policija ieradās pēc divdesmit minūtēm. Apskatīja visu — gandrīz nekādu pēdu. Tikai viens milzīgs ķepas nospiedums pie vārtiem un tumšs pleķis uz asfalta.
Vakarā viss pierima. Tomass beidzot aizslēdza durvis un ieslēdza gaismu.
Bet miegs nenāca.
Austot viņš piegāja pie durvīm, lai pārliecinātos, ka viss mierīgi.
Paskatījās pa actiņu.
Un sastindzis.
Uz taciņas, kur dienā notika cīņa, gulēja lāča kakla siksna. Nolietota, metāla, ar plāksnīti.
Viņš pieliecās tuvāk. Uz plāksnītes bija iegravēts:
PROPERTY OF T. REED
Tomass lēnām atkāpās, jūtot, kā aukstums pārņem visu ķermeni.
Viņam taču nekad nav bijis neviena mājdzīvnieka.
Un tomēr…
uz plāksnītes otrās puses bija vēl viens vārds, tik tikko salasāms zem skrāpējumiem:
“HOME.”
