Tā bija parasta saulaina rīta mazā priekšpilsētā. Piecgadīgais Maksims spēlējās pagalmā ar draugiem, bet viņa vecāki gatavojās braucienam. Šodien mammai vajadzēja aizvest jaundzimušo māsiņu Aņu pie vecmāmiņas, lai pēc dzemdībām mazliet atpūstos.
Maksims ļoti mīlēja savu māsiņu un katru dienu ar nepacietību gaidīja, kad varēs ar viņu spēlēties. Neskatoties uz savu mazo vecumu, viņš saprata, ka Aņa ir vistrauslākā un visneaizsargātākā ģimenē.
Mašīna stāvēja pagalmā, mamma pārbaudīja bērnu sēdeklīti, bet tētis iekrautoja lietas bagāžniekā. Maksims stāvēja blakus un vēroja, kā mamma uzmanīgi ievieto mazulīti krēsliņā. Pēc dažām minūtēm ģimene devās ceļā.
Tomēr ceļš izrādījās bīstamāks, nekā šķita. Līkumā mašīna pēkšņi sāka slīdēt — iespējams, slapjā asfalta dēļ pēc nakts lietus. Auto zaudēja vadību, ietriecās stabā un tūlīt aizdegās.
Maksims, kurš sēdēja aizmugurē blakus māsiņai, sabijās. Liesmas ātri pārņēma salonu, dūmi pildīja gaisu, un šķita, ka viss tūlīt eksplodēs.
Mamma bija šokā un nespēja kustēties, taču Maksims, neskatoties uz bailēm, saprata vienu — viņam jāsaglābj Aņa.
Viņš atsprādzēja drošības jostu un, neļaujot panikai pārņemt, mēģināja atvērt durvis. Vienas durvis bija iesprūdušas, bet aizmugurējās — nedaudz atvērtas pēc trieciena. Ar visu spēku viņš tās atvēra, paņēma māsiņu rokās un izlīda ārā. Viņa kājas drebēja, bet viņš skrēja, cik spēka.
Sadzirdējuši troksni, kaimiņi izskrēja ārā, izsauca ugunsdzēsējus un ātro palīdzību. Maksims turēja māsiņu cieši, neļaujot viņai izkrist no rokām.
Drīz ugunsdzēsēji apdzēsa liesmas, un ģimeni nogādāja slimnīcā. Par laimi, bērniem bija tikai nelieli apdegumi un sasitumi. Mamma raudādama pateicās dēlam par viņa drosmi.
Ārsti viņu sauca par īstu varoni — bērnu, kurš spēja izglābt dzīvību briesmās.
Kopš tā brīža Maksims ar Aņu kļuva nešķirami tuvi. Viņš ģimenei kļuva par drosmes un spēka simbolu.
Šis stāsts atgādina — pat mazākais var paveikt lielu darbu, ja viņa sirdī mīt mīlestība un drosme.
