Vēls vakars. Migla klāja upi, un tiltu vāji apgaismoja retie lukturi. Anna devās mājās no darba, kad pamanīja sievietes siluetu priekšā. Sieviete stāvēja uz pašas margu malas, vējš plivināja viņas mēteli, rokas trīcēja.
Anna sastinga. Iekšējā balss teica — sekundes izšķirs visu.
— Hei! — viņa iesaucās, sperot soli uz priekšu. — Lūdzu, nedari to!
Sieviete nepagriezās. Tikai klusi pateica:
— Nevienam nav par mani rūp…
Anna piesardzīgi piegāja tuvāk, neradot straujas kustības.
— Ir, — viņa teica maigi. — Man nav vienalga.
Viņa izstiepa roku — un tajā brīdī sieviete sāka raudāt. Anna paspēja viņu satvert, turēja cieši, līdz pienāca garāmgājēji.
Pagāja dažas dienas. Anna joprojām domāja par to vakaru. Sieviete gulēja slimnīcā, viņai solīja palīdzību. Anna nolēma viņu apciemot — jo nespēja aizmirst viņas acis.
Kad viņa iegāja palātā, svešiniece pacēla skatienu… un sastinga.
— Tā bijāt jūs… — viņa nočukstēja. — Jūs bijāt pie upes?
Anna pamāja. Sieviete aizsedza seju ar rokām un sāka raudāt.
— Man jums jāsaka… Pirms daudziem gadiem, lietainā dienā, es strādāju skolas nometnē. Kāds zēns izskrēja uz ceļa pēc bumbas… Es paspēju viņu satvert — mašīna pabrauca garām tikai pāris centimetros. Viņu sauca… šķiet, Olivers.
Anna sastinga. Sirds dauzījās, elpa aizrāvās.
— Mans dēls, — viņa čukstēja. — Mani dēlu sauc Olivers.
Abas klusēja. Tikai lietus troksnis aiz loga piepildīja telpu. Anna saprata: tajā vakarā uz tilta liktenis vienkārši atdeva parādu. Viņa izglāba to, kura reiz izglāba viņai vissvarīgāko — viņas dēlu.
Dažkārt labestība atgriežas tieši tad, kad to vismazāk gaidām. Un pat ja pasaule šķiet vienaldzīga — tā atceras tos, kuri reiz glāba citu.
