Es nekad nedomāju, ka parastas durvis var radīt tādas bailes. Bet viss sākās tajā brīdī, kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju — mazu meitenīti pelēkā mētelītī, ar divām tievām bizītēm un vecu plīša rotaļlietu rokā. Viņa vienkārši stāvēja pie manām durvīm un skatījās uz tām, nepiespiežot zvanu. Pēc tam — strauji pagriezās un aizskrēja.
Es dzīvoju privātmājā pilsētas nomalē. Kaimiņi tālu, iela klusa. Sākumā nodomāju — sajaukusi adresi. Bet nākamajā dienā — atkal. No rīta. Atkal skatiens uz manām durvīm, sasprausta rotaļlieta rokās, un bēgšana.
Trešajā dienā es jau gaidīju. Dzirdu vieglus soļus uz grants, paskatos pa logu — viņa atkal tur. Stāv. Skatās. Minūti. Tad aizskrien. Un katru reizi — klusē.
Ceturtajā dienā es neizturēju. Atvēru durvis, bet meitene uzreiz aizskrēja. Es iesaucos:
— Pagaidi! Vai tev kaut ko vajag?
Viņa apstājās tikai pie vārtiem. Paskatījās… tā, it kā reizē lūgtu palīdzību un no tās baidītos. Bet neko neteica.
Piektajā dienā viņa atkal atnāca — lietū, ar slapjiem zābaciņiem. Es izgāju ārā un teicu mierīgi:
— Es tev neko sliktu nedarīšu. Ja vajag palīdzību — pasaki.
Un viņa pirmo reizi runāja. Tikko dzirdami:
— Tantiņ… jums durvis… tādas pašas.
Es nesapratu:
— Kādas — tādas pašas?
Viņa nolaida acis:
— Kā viņai.
Nākamajā dienā es piezvanīju policijai. Jā, varbūt tas izklausījās muļķīgi — “meitene stāv pie manām durvīm”. Bet iekšā bija sajūta, ka tas nav tikai bērnu joks.
Policija atbrauca, parunāja ar viņu. Meitene klusēja. Tikai cieši turēja savu rotaļlietu — nobružātu zaķi ar vienu aci. Viņi uzzināja tikai vārdu — Mila. 4 gadi.
Kad viņu aizveda mājās, es dzirdēju sarunu un visu sapratu. Viņas mamma… bija pazudusi pirms diviem mēnešiem. Aizgāja uz darbu — un neatgriezās. Tikai telefonu atrada mežā netālu no šejienes. Tēvs dzēra, nemeklēja. Meiteni gandrīz neviens nemanīja.
Un te bija viss briesmīgākais. Izrādījās, māja, kurā viņi agrāk dzīvoja, bija gandrīz tāda pati kā manējā. Tās pašas durvis. Tā pati urna pie lieveņa. Pat tas pats saplaisājušais kreisais pakāpiens. Meitene katru dienu gāja tur… un klauvēja. Varbūt mamma atvērs?
Bet tad viņi pārcēlās, māju pārdeva. Un viņa atrada līdzīgu. Manu. Un cerēja — varbūt mamma šeit.
Viņa sēdēja manā virtuvē, sildīja rokas pie tējas krūzes un čukstēja:
— Viņai taču kaut kur jābūt… vai ne?
Vakarā, kad policisti aizbrauca, viņa pie durvīm atstāja savu zaķi. Un teica:
— Ja mamma atnāks — iedodiet viņai… viņš vienmēr ar viņu gulēja.
Es stāvēju un nespēju noturēt asaras.
Pēc nedēļas Milas mammu patiešām atrada. Ne dzīvu. Vecā akā ārpus pilsētas. Meklēja ilgi. Atrada nejauši.
Policija neatklāja to uzreiz. Viņi atnāca pie manis, jo zināja — viņa atkal būs šeit.
Es pati viņai to pateicu. Klusi. Bez liekiem vārdiem. Viņa klausījās un klusēja. Tad vienkārši pielika plaukstu pie durvīm.
— Es nākšu tāpat, — viņa teica. — Varbūt… varbūt viņa sadzirdēs.
Un tiešām — viņa dažreiz nāk. Apsēžas uz pakāpieniem. Klusē. Es viņu nedzenu prom.
Un katru reizi, kad viņa aiziet, es redzu spraugā zem durvīm to pašu zaķi. Tas nozīmē — viņa bija.
Un es pēkšņi ticu, ka mātes… pat ja aiziet — tomēr atrod ceļu turp, kur viņas gaida.
