Es zināju, ka mans zirgs Reins ir īpašs. Mēs augām kopā: es mācījos staigāt — viņš mācījās stāvēt uz kājām. Bet grūtniecības laikā es sāku pamanīt viņā gandrīz cilvēcīgu rūpību.
Katru rītu, kad ienācu stallī, Reins pielika savu lielo, siltu ausi pie mana vēdera un klusi elsoja, it kā klausītos. Dažreiz viņš elpoja tik maigi, ka bērns manī sāka kustēties. Visi smējās:
— Izskatās, ka viņš jau kļuvis par aukli!
Es tikai smaidīju. Blakus viņam man bija miers — lielāks nekā pie ārsta.
Bet viss mainījās vienā dienā.
Bija sestais mēnesis. Es ienācu stallī kā parasti — ar ābolu rokā, nedaudz nogurusi. Reins mani sagaidīja ar mierīgu rēcienu, bet pēkšņi… sastinga. Nostrādāja instinkts. Nāsis paplašinājās, ausis pieplaka, viņš sāka sist ar nagu pa zemi.
— Kas ir, zēn? — es pieliecos pie viņa.
Un tad viņš pēkšņi — ar spēku — pagrūda mani ar krūtīm malā. Ne ar nagiem, ne ar zobiem. Bet pietiekami stipri, lai es nokristu siena kaudzē.
Es iekliedzos — vairāk no šoka nekā no sāpēm.
Stallī ieskrēja kopējs:
— Ko tu dari, trakais?! Viņa taču ir stāvoklī!
Bet Reins turpināja sist ar kāju pa zemi un skaļi rēcot saukt.
Pēc brīža man sāka sāpēt vēdera lejasdaļa. Sāpes — asas, svešas, aukstas. Mani steidzami nogādāja slimnīcā.
Diagnoze bija kā sitiens:
“Iekšēja asiņošana. Sākusies placentas atslāņošanās. Vēl mazliet — un būtu par vēlu.”
Ārsti teica:
— Ja nebūtu atveduši šobrīd, māte un bērns neizdzīvotu.
Un tad es sapratu. Viņš mani pagrūda tieši tajā vietā, kur sākās problēma. Nevis uzbruka. Glāba.
Kad mani izrakstīja, pirmā vieta, kur devos — pie Reina. Viņš stāvēja mierīgi. Es piegāju, un viņš atkal pielika ausi pie mana vēdera. Šoreiz — maigāk.
— Tu zināji, vai ne? — es čukstēju.
Viņš klusi ieelpoja. Un bērniņš manī kustējās.
Pēc trim mēnešiem piedzima veselīga meitenīte. Mēs viņu nosaucām par Reinu — tā, kā to, kurš dzirdēja viņas sirdi pirms visiem.
Un ārsts vēlāk teica:
— Dažreiz dzīvnieki jūt to, ko mēs nespējam nedz ar aparātiem, nedz ar prātu.
Dažreiz tas, kurš tevi izglābj, nav cilvēks.
