Kad mēs ar Martu pārcēlāmies uz jauno māju klusā Valensijas priekšpilsētā, tas šķita kā sapņa sākums. Plaša māja, apelsīnu koki dārzā un pats galvenais — savs baseins. Zils, tīrs, ar sauļošanās krēsliem un palmas ēnu.
Mēs iedomājāmies slinkas nedēļas nogales ar sangrijas glāzi un ūdens šļakatām pret baseina malām.
Pirmās pāris nedēļas viss bija lieliski. Mēs baudījām klusumu, putnus no rīta un to, kā ūdens atspoguļoja debesis.
Bet kādā sestdienas rītā, kad es, kā parasti, izgāju pārbaudīt baseinu pirms peldes, pamanīju kaut ko dīvainu: uz ūdens virsmas peldēja putu paliekas. Sākumā domāju, ka Marta izmantojusi jaunu tīrīšanas līdzekli un tas nejauši iekļuvis ūdenī.
— Tu tīrīji baseinu? — pajautāju.
— Nē, tikai sūknēju pagalmu. Kas noticis?
Es paraustīju plecus. Varbūt iedomas. Nogrūdu to uz karstumu un putekļiem.
Bet nākamajā nedēļā tas atkārtojās — putas. To bija vairāk. Un ne vienkārši putas — tās smaržoja saldeni, pēc kaut kā līdzīga zemeņu dušas gēlam.
Marta to pamanīja arī.
— Vai tu esi pārliecināts, ka tie nav kādi ķimikālijas no filtrācijas? Varbūt jāaicina speciālists?
Mēs izsaucām Alehandro — vietējo baseinu meistaru. Viņš pārbaudīja hloru, filtrus, caurules. Viss bija ideāli.
— Varbūt kāds peldas ar šampūnu? — viņš pasmējās.
Mēs tikai saskatījāmies. Mēs noteikti nebijām.
Trešajā nedēļā putas jau bija biezas, it kā baseinā būtu izlieta vesela pudele vannas putas. Tad es nolēmu uzstādīt kameru.
Es piestiprināju nelielu kameru ar nakts redzamību, vērstu uz baseinu. Ierakstīju nedēļas nogali un aizmirsu par to līdz pirmdienai.
Kad skatījos ierakstu, sākumā neko neredzēju. Bet sestdien ap 02:47 naktī objektīvā parādījās divas figūras.
— Kas pie velna… — nomurmināju.
Tie bija divi pusaudži — puisis un meitene. Abi peldkostīmos, ar milzīgu pudeli kaut kādas vannas putas. Viņi ielīda pāri sētai, klusi ieslēdza gaismu pie baseina… un sāka liet putas ūdenī.
Pēc dažām minūtēm pievienojās vēl trīs. Viens ieslēdza kolonnu, cits atnesa limonādi un glāzes.
Viņi rīkoja putu ballītes. Pie mums. Naktī. Kamēr mēs gulējām.
Marta neticēja, līdz pati neredzēja.
— Tā ir… Emma! — viņa iesaucās.
— Kas?
— Emma, mūsu kaimiņu Paula un Loras meita!
Mēs bijām šokā. Tie mierīgie kaimiņi, kas vienmēr runā par veselīgu dzīvesveidu un jogu!
Viņu meita katru sestdienu rīkoja reivu mūsu baseinā.
Mēs neizsaucām policiju. Galu galā — ne noziegums. Tā vietā nākamajā vakarā uzaicinājām Polu un Loru uz glāzi vīna.
Kad bijām parunājuši par laiku un apelsīniem, es ieslēdzu planšeti:
— Starp citu, te viens interesants ieraksts. Atpazīstat kādu?
Klusums. Lora kļuva bāla, Pols — sarkans.
— Emma… Viņa teica, ka paliek pie draudzenes!
— Izrādās, “draudzene” bija mūsu baseins.
Viņi tūkstoš reižu atvainojās. Emma pati atnesa kasti ar kūkām, atvainojās, apsolīja apmaksāt baseina tīrīšanu un teica, ka “gribēja tikai nedaudz jautrības vasarā”.
Kopš tā laika vairs nekādu putu ballīšu. Sētu salabojām. Kameru noņēmām, lai gan Marta dažreiz to ieslēdz — katram gadījumam.
Emma tagad ļoti pieklājīgi sveicinās, kad iet garām mūsu mājai. Un izskatās… mazliet prātīgāka.
Bet mēs viesiem jokojam:
— Gribat nopeldēties baseinā? Tikai bez putām. Mums ar tām ir īpaša vēsture.
