Kad atceros to dienu, man joprojām trīc rokas. Mēs ar dēlu braucām ciemos pie manas māsas, uz 14. stāvu jaunā dzīvojamā kompleksā. Parasts vakars — maisiņš ar produktiem, apsargs pie ieejas, svaigas krāsas smarža kāpņu telpā. Nekas neliecināja par nelaimi.
Santiago, mans 7 gadus vecais dēls, parasti ir mierīgs, nopietns savam vecumam. Bet pie lifta viņš pēkšņi apstājās.
— „Mamma, ejam pa kāpnēm…” — viņš klusi teica.
— „Santi, tu esi noguris? 14 stāvi kājām?” — es pasmaidīju.
Bet viņš nesmaidīja. Viņš vienkārši turēja mani aiz rokas un stingri kratīja galvu.
Lifts ieradās. Atvēra durvis.
Iekšā nekas neparasts: pogas spīd, lampiņa deg.
Bet dēls atkāpās atpakaļ un čukstēja:
„Mamma, lūdzu. Neieej… ne tagad.”
Es nopūtu — nolēmu nestrīdēties. Varbūt viņš nobijās no slēgtas telpas? Vai noskatījās briesmīgu video? Labi.
Mēs aizgājām pie kāpnēm. Liftā iebrauca citi: vīrietis ar ziediem, meitene ar bērnu ratiņiem un vecāka pāra.
Es tikai teicu:
„Braucam tālāk, Santos, tu mani nogurini…”
Un pēc minūtes atskanēja troksnis.
Tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Metāla rēkoņa, griešanās, kliedziens.
Un tad… klusums. Briesmīgs. Skanīgs.
Cilvēki sāka izskriet uz stāviem, kāds iesaucās:
— „Lifts ir avarējis!”
Vēlāk mums teica: pārrāvās galvenā trosīte, iedarbojās avārijas sistēma, bet kabīne tomēr atsitās pret tehnisko stāvu. Neviens nezuda — tas bija brīnums. Bet traumas bija nopietnas.
Es stāvēju, piespiežot pie sevis dēlu. Viņš neraudāja. Tikai klusi teica:
— „Mamma… tur bija bīstami. Es to sajutu.”
Ugunsdzēsēji, ārsti, policija — viss bija sajaukts.
Kad viss beidzās, pie manis pienāca tas pats vīrietis ar ziediem — viss apsaitēts. Viņš jautāja:
— „Kāpēc jūs neiekāpāt liftā?”
Es paskatījos uz dēlu.
— „Tas ir viņš. Viņš… negribēja.”
Vīrietis paskatījās uz zēnu, tad — uz mani. Un teica:
— «Rūpējieties par viņu. Šādi bērni… dzird klusāk, bet redz tālāk nekā mēs.»
Vakarā dēls devās gulēt manā istabā. Es paglaudīju viņam matus un klusi jautāju:
— «Santi… kāpēc tu neiegāji?»
Viņš nedaudz padomāja. Un teica:
— «Es nezinu. Vienkārši… sirds teica «nē».»
Kopš tā laika, ja Santjago saka «nav jādara», es klausos. Pat ja visi apkārt saka, ka tas ir muļķīgi.
Jo dažreiz Dievs runā ne ar pērkonu, ne ar zīmēm… Bet ar klusu balsi caur bērnu.
