Upe vienmēr bija mierīga, lēni spīdēja starp mājām, bērni pie krasta ķēra zivis, veci cilvēki sēdēja uz soliņiem ar tējas krūzēm. Neviens nopietni neticēja, ka tā var kļūt bīstama. Līdz tai naktij.
Lietus lija jau trešo dienu pēc kārtas. Vakarā ūdens pacēlās līdz tiltiņiem, tad līdz pagalmiem, un līdz pusnaktij — jau līdz pirmajiem stāviem. Cilvēki skraidīja pa ielām, savāca bērnus, dokumentus, palīdzēja kaimiņiem. Kāds kliedza, kāds lūdza, kāds stāvēja nekustīgi, neticot, ka viņu ciems pazūd zem duļķainā, aukstā ūdens.
Ap pulksten vienu naktī pazuda elektrība. Palika tikai sveces, lukturi un reti automašīnu lukturi. Upe rēca. Ūdens nesa dēļus, krēslus, rotaļlietas, cāļu kūtiņas, pat mazu siltumnīcu ar tomātiem. Glābēji nespēja tikt galā. Dažus paspēja izvest ar laivām, daži paši uzkāpa uz jumtiem.
Un no rīta iestājās klusums.
Migla bija zema, pelēkbalta kā vate. Ūdens joprojām klāja pusi ciema, bet vairs nepieauga. Palikušie cilvēki stāvēja klusējot. Daži raudāja. Daži vienkārši skatījās nekurienē.
Un pēkšņi sieviete iesaucās:
— Skatieties! Tur, uz ūdens!
Visi pagriezās. Pa upi, starp applūdušajiem žogiem un salauztiem kokiem, lēnām peldēja koka laiva. Maza, veca, it kā zvejnieku. Neviens to airēja. Tā vienkārši dreifēja pa straumi.
Laivā kaut kas gulēja, ietīts segā.
Vīrietis purva zābakos iegāja ūdenī un pievilka laivu pie krasta. Pārējie apstājās. Viņš uzmanīgi atvēra segas… un ieraudzīja zīdaini. Mazu, siltu, ar aizvērtām acīm. Tas elpoja.
Un blakus bija zīmīte. Samircis, bet vārdi vēl bija salasāmi:
“Glābiet viņu. Pārējais vairs nav svarīgi.”
Neviens nezina, kurš tas ir. Neviena grūtniece ciematā nav pazudusi. Neviena ģimene nav paziņojusi par pazudušu bērnu. Mazuli ietina sausā drānā, aiznesa uz vienīgo neskarto māju un uzkūra krāsni. Viņš neraudāja. Viņš vienkārši gulēja, it kā gaidītu.
Viņu baroja pa kārtām: kāds atnesa bērnu maisījumu, kāds mēģināja atcerēties, kā turēt zīdaini. Cilvēki, kas bija zaudējuši mājas, dokumentus, visu — pēkšņi uz brīdi aizmirsta par sevi un skatījās tikai uz viņu. Viens vecs vīrs klusi teica:
— Šis bērns ir kā zīme. It kā pati upe mums atgrieztu cerību.
Bet jautājums palika: kas viņu ielika laivā? Un kur tagad ir šis cilvēks?
Kad ūdens atkāpās, iedzīvotāji sāka apstaigāt sagrautās mājas. Ciemata galā, tuvāk mežam, stāvēja koka māja — vai tas, kas no tās bija palicis. Jumts bija iebrucis, sienas bija pusi zem ūdens. Un tur, bijušajā bērnistabā, uz sienas atrada skici ar zīmuli — neprecīzu, bet salasāmu: sievietes siluets, laiva… un blakus — šūpulis.
Un zem zīmējuma — viens vārds: „Piedod”.
Kopš tā laika cilvēki šo stāstu stāsta dažādi. Daži uzskata, ka māte noslīka, glābjot bērnu. Citi — ka viņa vēl ir dzīva, bet aizgāja, domājot, ka tā būs labāk. Bet daži — ka bērns vispār nav viņas, un viņa bija vienkārši tā, kas uzdrošinājās izdarīt neiespējamo.
Mazulis uzauga šajā ciematā. Viņu neaizveda uz bērnu namu. Viņu audzināja visi kopā: baroja, mācīja staigāt, mācīja runāt. Viņš nekad neuzzināja, kas ir viņa māte… līdz kādu dienu, daudzus gadus vēlāk, viņš atrada vecā skapī to pašu zīmīti.
Tikai tad viņš jautāja:
— Kas mani ielika laivā? Un kāpēc uzrakstīja, ka pārējais vairs nav svarīgi?
Atbilde, ko viņš dzirdēja, bija tāda, ka ciematā uz ilgu laiku apklusa zvani un bērni pārstāja smieties.
Bet tā jau ir cita stāsta.
