Sniegs sniga jau trešo dienu. Vējš griezās sejā kā ar nazi. Luka un viņa grūtniece sieva Emma atgriezās no pilsētas pa lauku ceļu, kad automašīna apstājās. Līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai bija desmit kilometri. Tālrunis rādīja nulles signālu, benzīns bija gandrīz beigies, un aiz loga plosījās īsta sniega vētra.
Emma nopūtās un pielika roku pie vēdera.
— Luka… man šķiet, sākas.
Viņš paskatījās uz viņu un nobālēja. Vējš kļuva spēcīgāks, nakts kļuva tumšāka, sniegs apsniga riteņus. Viņš mēģināja atkal iedarbināt motoru — bez rezultāta. Tikai motora rēciens un klusums.
— Mēs nevaram gaidīt. Luka atvēra durvis, aukstums trāpīja sejā. — Jāiet. Tur taču ir vecā meža sētnieka māja, atceries?
Emma tikko spēja izkļūt ārā. Soļi iegrima sniegā. Vējš svilpa ausīs. Pēc divdesmit minūšu gājiena viņa gandrīz nejuta kājas.
— Luka, es nevaru…
Viņš paņēma viņu aiz rokām.
— Izturies. Vēl nedaudz.
Viņi gāja akli, līdz caur putenī ieraudzīja tumšu siluetu — pamestu būdu. Durvis bija aizķērušās, Luka ar plecu izsita dēli, un viņi iegāja iekšā.
Tur bija auksts, bet vismaz nebija vēja. Luka ātri uzkūra ugunskuru, atrada vecu apmetni un izklāja to uz grīdas. Emma smagi elpoja, turēdama roku uz vēdera.
— Luka, tas nāk…
Viņš bija apjucis, bet darīja, ko varēja. Viņš ielika viņai zem galvas jaku, uzkarsēja sniegu uz uguns un meklēja kaut ko, ar ko varētu palīdzēt. Ārā pie loga kauca vējš — un pēkšņi šajā kaucienā atskanēja kaut kas cits — zems, rēcošs, savāds.
Vilka kauciens.
Luka apstājās. Tad — soļi aiz sienas. Smagi, lēni. Viņš paņēma dzelzs nūju no pavarda un nostājās pie durvīm.
— Tikai ne tagad… ne tagad…
Dēļi sāka čīkstēt. Aiz durvīm parādījās milzīgs pelēks ēnā. Vilks. Acis — dzeltenas, uzmanīgas. Nerūc. Vienkārši skatās.
Emma iekliegās no sāpēm. Luka spērās soli uz priekšu. Vilks nekustējās. Vienīgi klusi nolaida galvu.
Minūtes vilkās kā stundas.
Kliedziens. Čuksti. Raudas. Un pēkšņi — skaņa, kas pārklāja visu pārējo. Īsa, plāna, dzīvīga.
Jaundzimušā raudas.
Luka pacēla bērnu, ietina jakā. Emma, izsmelta, pasmaidīja un čukstēja:
— Viņš ir dzīvs…
Un tad Luka saprata — vilks joprojām stāvēja pie durvīm. Stāvēja. Skatījās. Neaizgāja.
Viņš piegāja tuvāk, un dzīvnieks nedaudz atkāpās, bet neaizbēga. Vienkārši apgūlās pie ieejas, ar asti nosedzot ķepas.
Tā viņi pavadīja nakti — ģimene iekšā, vilks ārā. Vējš gaudoja, bet neviens skaņas nepiegāja pie būdas. It kā zvērs viņus sargātu.
Kad austās, vētra norima. Luka izgāja ārā. Vilka pēdas veda dziļi mežā. Blakus pēdām gulēja vecs kauls — kā dāvana.
Pēc dažām stundām viņus atrada glābēji. Un kad Luka pastāstīja, ka visu nakti viņus sargājis vilks, neviens neticēja.
Bet tad viens no glābējiem teica:
— Dīvaini. Ap būdu sniegs nav aizskarts. Nav neviena dzīvnieka pēdas, izņemot vienu apli — it kā tas visu nakti gājis apkārt, sargājot.
Kopš tā laika katru gadu tajā dienā, kad piedzima viņu dēls, Luka atgriežas pie tās būdas. Viņš atnes gabalu gaļas un atstāj to pie durvīm. Un katru reizi rītausmā sniegs ap būdu ir noputēts.
Viņš vairs nekad neredzēja vilku. Bet zināja: tas, kas toreiz nāca naktī, — nāca nevis nejauši.
