Viss sākās kā parasts rīts. Metro, 8:20, vagons pilns — kāds dzer kafiju, kāds skatās telefonā, kāds guļ stāvot. Marija steidzās uz darbu un, kā vienmēr, stāvēja pie durvīm — tur ir mazāk cilvēku un tuvāk izejai. Viņa pat nepamanīja, ka vilciens iebrauca tunelī, kad pēkšņi mirgoja un nodzisa gaisma.
Vilciens apstājās starp stacijām. Sākumā visi klusēja — nu, tā gadās. Bet, kad pagāja piecas minūtes, desmit, un gaisma neieslēdzās, cilvēki sāka nervozēt. Gaisā smaržoja pēc putekļiem, bremzēm un kaut kā vēl… dīvaina.
Un pēkšņi Marija dzirdēja čīkstoņu. Skaļš, caururbjošs, it kā kāds skrāpētos zem grīdas. Viņa domāja — tas bija tikai šķietams. Bet čīkstoņa atkārtojās, un tad no zem sēdekļa uzplaiksnīja aste. Viena. Tad otra. Un pēc dažām sekundēm pa vagonu skrēja žurka.
Kāds iesaucās, kāds uzlēca vietā. Bet ar to viss nebeidzās. No spraugām starp sēdekļiem, no zem gumijas blīvēm, no stūriem sāka izlīst desmitiem pelēku ķermeņu. Žurkas. Mazas, lielas, spīdošas no mitruma, ar garām astēm, čaukstot ar ķepām pa linoleju.
Kāds pieklauvēja pie durvīm — tās bija aizslēgtas. Vilciens stāvēja nekustīgi, sakari nedarbojās. Panika pieauga, sievietes kliedza, vīrieši dauzīja pie logiem. Žurkas skraidīja gar sienām, lēca uz sēdekļiem, šņukstēja starp kājām.
Viena uzkāpa uz kāda somu un sīka, atklājot zobus.
Marija sastingu, piespiežoties pie sienas, un tikai tad pamanīja vecu vīrieti stūrī. Viņš nekustējās, nepaniķojās — vienkārši klusi čukstēja:
— Tās vienmēr nāk, kad tām nav ko ēst…
— Ko jūs teicāt? — viņa jautāja ar trīcīgu balsi.
— Metro ir vecs, — viņš turpināja, — zem sliedēm dzīvo tūkstošiem. Kad satiksme apstājas, viņi dodas uz gaismu.
Un tajā brīdī gaisma patiešām atgriezās. Spilgta, asa. Žurkas apstājās. Tad visas kā pēc komandas metās vienā virzienā — tur, kur durvis bija nedaudz pavērtas. Tās pazuda tunelī. Aiz sevis atstājot klusumu, mitruma smaržu un pa grīdu izmētātas papīra lapiņas.
Pēc minūtes durvis atvēra, un cilvēki izgāja uz perona, neapskatīdamies atpakaļ. Viens vīrietis izlaida no rokām tālruni, bet neuzdrošinājās atgriezties pēc tā.
Marija izgāja pēdējā. Pirms iziet, viņa paskatījās uz stūri — vecais vīrs vairs tur nebija. Tikai tukša sēdvieta, un zem tās — mazs sudraba žetons ar iegravētu žurku.
Kopš tā laika, ejot pa metro pāreju, viņa dažkārt dzird to pašu čīkstoņu — un vienmēr paātrina soļus. Jo tagad viņa zina: tie nav pazuduši. Tie vienkārši gaida, kad atkal izslēgsies gaisma.
