Tas notika oktobra sākumā. Gaiss jau smaržoja pēc rudens – slapjas lapas, sarūsējušas margas, dūmi no skursteņiem. Es gāju mājās no darba, ejot pa īsceļu cauri vecai industriālai zonai, kur kādreiz atradās tekstilfabrika. Tagad viss, kas bija palicis pāri, bija nolaistas ēkas, sarūsējuši vārti un klusums, ko pārtrauca tikai manu paša soļu atbalss. Parasti tur neuzkavējos.
Bet tajā dienā es dzirdēju klusu, sērīgu ņaudēšanu. Sākumā domāju, ka to iztēlojos – varbūt vējš. Bet skaņa atkal atskanēja, nedaudz skaļāka, caururbjošāka. Tā nāca no vecas noliktavas aizmugures, kur zeme bija aizaugusi ar sausiem zariem un izspiedušies armatūras gabali.
Es apstājos. “Kiti-kiti…” es saucu. Un tad no zem sarūsējušā restes, kas klāja drenāžas bedri, atskanēja izmisīgs kliedziens. Es pievirzījos tuvāk — un tiešām, es ieraudzīju mazu pelēku kaķēnu, iesprostotu starp metāla stieņiem. Tas izstiepa ķepu, mēģinot tikt ārā, un tā acis bija milzīgas un pilnas baiļu.
Mana sirds sažņaudzās. Es nokritu ceļos, atbīdīju matus no sejas un mēģināju pacelt restes — tās bija smagas, it kā tās būtu gadiem ilgi ieraktas zemē. “Klusu, mazā… tūlīt, tūlīt, es palīdzēšu…” es nočukstēju, piespiežoties pie sevis ar plaukstām. Kaķēns žēli ņaudēja un atkal sarāvās, it kā cenšoties kaut ko parādīt.
Un tieši tad, kad es noliecos zemāk, lai iebāztu roku starp stieņiem, es to ieraudzīju. Sākumā es nesapratu, uz ko skatos. Lejā, zem kaķēna, šahtas tumsā, kaut kas sakustējās. Es domāju, ka tā ir žurka. Bet tad tumsa nedaudz pacēlās, un no zemes slāņa parādījās cilvēka seja.
Tas bija bāls, klāts ar netīrumiem, ar tukšām, stiklainām acīm, kas skatījās tieši uz mani. Es atrāvos un nokritu zemē, atsitot elkoni. Uz sekundi es vienkārši nevarēju paelpot. Tad es paskatījos vēlreiz – un mana sirds sažņaudzās. Tā nebija tikai seja. No restēm apakšas stiepās roka, it kā sastingusi, mēģinot izrāpties.
Es pielēcu, paķēru telefonu un ieslēdzu lukturīti. Gaismas stars caururbja tumsu, un es redzēju, ka zem kaķēna ir dziļa bedre, gandrīz aka, trīs metrus lejupvērsta. Apakšā gulēja vecs uzvalks, sarūsējusi ķivere un ķermenis, pussadalījies, bet joprojām redzams. Kaķēns sēdēja tieši virs tā. Man kļuva slikti no bailēm.
Manas rokas tik ļoti trīcēja, ka es knapi varēju sastādīt numuru. Es piezvanīju policijai. Kad viņi ieradās, jau bija tumšs. Automašīnu lukturi apgaismoja notikuma vietu, un viss šķita kaut kā nereāls – kā aina no filmas. Kaķēns bija pirmais, kas tika izvilkts. Mazs un trīcošs, tas uzreiz pieķērās man. Policisti atlauza restes, nokāpa lejā un izņēma ķermeni. Vēlāk izrādījās, ka tas bija strādnieks, kurš bija pazudis šajā rūpnīcā sešpadsmit gadus iepriekš negadījuma laikā. Neviens viņu nebija atradis — iegruvums bija aizsprostojis daļu tuneļa, un izmeklēšana tika slēgta.
Man vajadzēja ilgu laiku, lai nomierinātos. Kaķēns palika pie manis. Es viņu nosaucu par Lakiju — no vārda “laimīgais”. Bet dažreiz, kad viņš sēž pie loga un skatās tumsā, es pieķeru sevi pie domas, ka viņš toreiz ne tikai sauca pēc palīdzības. Viņš sauca, lai mēs abi viņu atrastu.
Dažreiz liktenis izvēlas vismazāko, lai atrisinātu lielākās mīklas. Un dažreiz ņaudēšana klusumā nav tikai kaķēna sauciens… bet gan pagātnes atbalss, kas beidzot ir gaidījusi, lai to sadzirdētu.
