Kad sieva uzstāja uzstādīt auklītes kameru, viņš vienkārši piekrita “sirdsmiera labad”. Mazulis tikko bija sasniedzis gada vecumu, sieva bija atgriezusies darbā, un pa dienu pie viņa palika jauna aukle. Sieva pastāvīgi uztraucās, vai ar viņu viss ir kārtībā, kā viņš ēd, guļ un vai raud.
Viņš uzstādīja kameru, pievienoja to savam telefonam un gandrīz aizmirsa par to. Līdz kādu dienu darbā viņš ziņkārības vadīts atvēra lietotni. Ekrānā bija redzama tipiska aina: bērnistaba, paklājs, rotaļlietas.
Zīdainis sēdēja uz grīdas, aukle blakus ar telefonu. Bet pāris minūtes vēlāk mazulis izstaipījās, paklupa un nokrita.
Viņš sāka raudāt.
Viņš gaidīja, kad aukle viņu pacels, apskaus un nomierinās. Bet tā vietā viņa aizkaitināti norūca: “Kas atkal noticis? Cik ilgi tu vari raudāt?”
Viņš sastinga. Ne kliedziens. Ne rupjība. Bet viņa tonis bija auksts, vienaldzīgs. Mazulis izstiepa rociņas, un viņa vienkārši novērsās. Nākamajā dienā viņš atkal ieslēdza kameru. Sākumā viss bija mierīgi: rotaļas, dziesmas, smaidi. Bet, tiklīdz mazulis nometa rotaļlietu vai sasmērējās, auklītes balss mainījās. Īsi, skarbi teikumi. Nekāda siltuma. Nekādas pacietības.
Viņš saprata, ka tā nav nejaušība. Kad neviens neskatījās, viņa vienkārši pavadīja stundas. Tajā vakarā viņš parādīja ierakstu savai sievai. Viņi skatījās klusumā. Sākumā neticība, tad asaras. Nebija nekādas drāmas — tikai mierīga atvadīšanās. Pēc dažām dienām ieradās cita aukle. Jauna, smaidoša, patiesa.
Tagad, kad kamera ir ieslēgta, paveras pavisam cita aina: smiekli, rotaļlietas, bērnu dziesmas, pirmie soļi.
Mazulis neraud — viņš ir laimīgs.
Viņš atstāja kameru ieslēgtu, bet ierakstus vairs reti skatās. Tagad pietiek tikai dzirdēt skanošus smieklus no istabas, lai zinātu, ka viss ir kārtībā.
