Es iekārtojos, ieslēdzu savu TV pārraidi un beidzot nolēmu apēst apelsīnu, kas tik skaisti gulēja uz letes – spilgts, stingrs un smaržīgs, it kā radīts perfektai uzkodai.
Pēc mizas nomizošanas un svaigā citrusaugļu aromāta izbaudīšanas es sāku uzmanīgi griezt augli gabaliņos. Viss izskatījās pilnīgi normāli… līdz brīdim, kad ieskatījos apelsīna centrā.
Starp sulīgajām daiviņām šķita, ka slēpjas sveša radība – tumša, blīva, daudzslāņaina un pilnīgi atšķirīga no parasta serdes.
Mana pirmā doma bija, ka iekšpusē ir izaudzis kāds otrs, neglīts apelsīna “asns”. Bet izskatījās, ka tas jau sen ir aizgājis nepareizajā virzienā: irdena tekstūra, pelēcīgas malas un nepatīkama, mitra smarža, kas nemaz neatgādināja citrusaugļus.
Man uzreiz uzmetās zosāda. Parasti apelsīnus ēdu pa šķēlei, pat neieskatoties iekšā. Tikai iedomājieties, kas varētu būt noticis, ja es automātiski būtu iekodusies šajā negantībā.
Es meklēju informāciju internetā, mēģinot saprast, kas tas par dabas brīnumu, un rezultāti situāciju tikai pasliktināja. Izrādījās, ka mana apelsīna iekšpusē bija sācis veidoties otrs, deformēts apelsīns, kas jau bija sācis bojāties un, visticamāk, bija inficēts ar sēnīti.
Pietiek vienreiz paskatīties uz šo masu, un mana apetīte acumirklī pazuda. Pat domāt par to ir nepatīkami.
Kopš tā laika es pārbaudu katru augli, pat vispiemērotākos. Jo, kā izrādās, negaidīti “pārsteigumi” bieži vien slēpjas tur, kur tos vismazāk gaidi…
