Es nekad nebūtu domājusi, ka kāzu plānošana nonāks līdz brīdim, kad sāksu šaubīties par sievieti, kuru vēlējos ņemt par sievu.
Man ir 45 gadi. Es neesmu naivs. Esmu pārdzīvojis šķiršanos, un man ir 11 gadus veca meita Peidža. Viņa ir mans dzīves centrs. Gudra, asprātīga, un stiprāka par daudziem pieaugušajiem.
Ar bijušo sievu mēs izšķīrāmies mierīgi, sadalot Peidžas audzināšanu uz pusēm. Un es apsolīju: nekad, neviena dēļ, viņa nejutīsies, ka ir otrajā vietā manā dzīvē.
Kad iepazinos ar Saru, viss šķita ideāli. 39 gadi, laipna, pacietīga, un četrus gadus viņa izturējās tā, it kā patiešām mīlētu Peidžu. Mēs gatavojām ēdienu, skatījāmies filmas, smējāmies.
Kad lūdzu viņai roku, viņa piekrita un raudāja prieka asarām.
Viņa pilnībā pievērsa uzmanību kāzu plānošanai. Vietas izvēle, ziedi, dekorācijas – dažreiz tas vairāk šķita kā žurnāla fotosesija nekā laulības plānošana. Bet es neko neteicu.
Tad pienāca vakars, kas visu mainīja.
Mēs sēdējām uz dīvāna, ieskauti ar žurnāliem, kad Sara, skatoties uz mani ar dzirkstošām acīm, teica:
– Iedomājies, mana māsīca būs līgavas meita. Viņa būs ideāla.
– Labi, – es teicu. – Bet es gribētu, lai Peidža arī būtu līgavas meita. Viņai tas ļoti patiks.
Viņas smaids pazuda.
– Peidža neder šai lomai, – viņa teica auksti.
Es pasitru acis.
– Ko tu domā ar “nedar”? Viņa ir mana meita. Dabiski, ka viņa būs kāzās.
– Kāzu komanda ir mans lēmums. Un Peidža nebūs līgavas meita.
Manā vēderā sajutās dūriens.
– Ja Peidža nebūs kāzās, tad kāzu nebūs.
Es aizgāju, paņēmu Peidžu un aizvedu viņu uz saldējumu.
– Es domāju, ka jebkurā kleitā, kuru Sara izvēlēsies, es būšu skaista, – viņa teica priecīgi.
Man sirds gandrīz apstājās.
Tajā vakarā es neatgriezos mājās. Nākamajā rītā es atgriezos.
Sara sēdēja pie galda. Viņa neskatījās uz mani.
– Kāpēc tu negribi, lai Peidža būtu kāzās? – es jautāju.
Viņa ilgi klusēja, tad mierīgi teica:
– Es cerēju… ka pēc kāzām… tu viņu redzēsi tikai svētku reizēs.
Es sastingu.
– Ko?
– Es nevēlējos, lai viņa būtu katrā bildē… ja viņa nebūs bieži ap mums. Tas mani traucētu.
Tas bija kā sitiens pa krūtīm.
– Tu gribi, lai es atteicos no aizbildnības? Lai es savu meitu redzētu tikai dažas reizes gadā?
– Es domāju, ka, ja mēs sāksim kopīgu dzīvi, tad… tu viņu varētu mazliet atlaist.
Es piecēlos.
– Viņa nav slikts ieradums, kuru var atmest. Viņa ir mana meita.
Es novilku saderināšanās gredzenu no pirksta un noliku to uz galda.
– Es neņemu par sievu sievieti, kura redz manu meitu kā apgrūtinājumu.
Sara sāka raudāt. Lūdza mani palikt.
Viņas māte ienāca istabā.
– Tu zaudēsi savu nākotni dēļ bērna, kurš tāpat pieaugs un aizies!
Es aizcirtu durvis.
– Vienīgā lieta, ko es nožēlošu, būs, ja palikšu.
Vakarā Peidža zīmēja pie galda. Mēs bijām divi lielā sarkanā sirdī.
– Kāzu nebūs, – es teicu viņai.
– Dēļ manis?
– Nekad nedomā tā. Tas ir tāpēc, ka, ja cilvēks nevar mīlēt mūs abus, viņš nevar pelnīt nevienu no mums.
Bija klusums.
– Tad mēs atkal būsim tikai mēs divi?
Es smaidīju.
– Vienmēr.
– Tas ir labi.
Es smējos.
– Zini ko? Bora Bora kāzu ceļojums… mēs abi dosimies.
– CIK NOZĪMĪGI?!
– Tētis-meita ceļojums.
Viņa uzlēca un mani apskāva.
Tajā mirklī es zināju: līgavu var aizstāt.
Bet manu meitu nekad.
– Tētis… mēs būsim kopā mūžīgi, vai ne?
– Mūžīgi, Peidža.
