— Izcērt to nezāli, Mateo. Vismaz iemācīsies, kas ir īsts darbs — teica Santjago ar šķību smaidu.
Tas nebija labvēlīgs smaids.
Drīzāk tāda cilvēka smaids, kurš pelna naudu birojā, nekad pat nesvīstot.
Mateo stāvēja Zacatekas notariāta vidū. Viņa putekļainie zābaki un nolietotais krekls izskatījās pilnīgi sveši elegantajā vidē. Viņa priekšā gulēja karte, kas izšķīra ģimenes likteni.
76 hektāri.
Viņu tēvs, dons Arturo, tos bija sakrājis 40 gadu laikā.
Tagad tos sadalīja sarkanas līnijas.
Santjago daļa: 32 hektāri līdzenas zemes, pie galvenā ceļa, ar pastāvīgu ūdens plūsmu.
Djego daļa: 28 hektāri ganību, ar gatavu infrastruktūru un dzīvniekiem.
Un Mateo?
16 hektāri… pašā nomaļākajā stūrī.
Pamesti.
Sausi.
Pilni ar ērkšķiem un saplaisājušu zemi.
Nekas.
Santjago apmierināti paskatījās uz viņu.
— Veiksmi… brāli.
DIEGO NEKO NETEICA.
Viņš nolaida skatienu.
Parakstīja.
Mateo klusumā skatījās uz karti.
Un tad parakstīja.
Bez vārdiem.
Ārā viņam sejā trieca dedzinošā saule.
Aiz muguras brāļi smējās.
VIŅI DOMĀJA, KA IR UZVARĒJUŠI.
Viņi domāja, ka viņu ir iznīcinājuši.
Bet viņiem nebija ne jausmas… kas atrodas zem zemes.
Divas dienas vēlāk Mateo ieradās savā zemē.
Vecs pikaps. Putekļains gaiss.
Nezāles bija tik biezas, ka gandrīz neko nevarēja redzēt.
Bet viņš pazina šo zemi.
Ar mačeti viņš cirta sev ceļu.
Trīs dienas.
Asinis, sviedri, skrambas.
Trešās dienas beigās… viņš kaut ko pamanīja.
Augi bija zaļāki.
Augsne citāda.
Viņš nometās ceļos.
Pieskārās tai.
Mitra.
Viņš iedūra tajā.
Un bedre piepildījās ar ūdeni.
Tīru, aukstu ūdeni.
Viņa sirds dauzījās.
Viņš atcerējās tēva vārdus:
„Tur apakšā… ir kaut kas.”
Slepeni viņš piezvanīja speciālistam.
Pēc četrām stundām inženieris tikai sēdēja… satriekts.
— MATEO… TAS NAV MAZS AVOTS. TAS IR MILZĪGS PAZEMES ŪDENS KRĀJUMS. TAS VARĒTU APGĀDĀT VESELU REĢIONU.
Mateo nevienam neko neteica.
Viņš sāka strādāt.
Smagi.
Būvēja.
Apūdeņošanas sistēmu.
Audzēja.
Klusumā.
TIKMĒR BRĀĻI PAR VIŅU SMĒJĀS.
Santjago savā birojā.
Djego izšķērdēja naudu.
Tad pienāca sausums.
Ne parasts gads.
Sliktākais piecpadsmit gadu laikā.
Upe izžuva.
Zeme nomira.
DZĪVNIEKI NOVĀRGA.
Nauda pazuda.
Viss.
Trešā gada sākumā pie Mateo zemes apstājās putekļains melns auto.
No tā izkāpa Santjago.
Un sastinga.
Zaļi lauki.
Ūdens.
Dzīvība.
Oāze tukšuma vidū.
— Tev ir… ūdens? — viņš jautāja.
— Ir — Mateo atbildēja.
Klusums.
— Es samaksāšu — teica Santjago. — Jebko.
Mateo tikai teica:
— Atved arī Djego.
PĒC NEDĒĻAS VIŅI TRĪS SĒDĒJA PIE VIENKĀRŠA GALDA.
Djego bija salauzts.
— Es zināju… ka tas ir netaisnīgi. Bet es klusēju.
Mateo ielēja kafiju.
Paskatījās uz viņu.
— Es varētu ļaut jums sabrukt.
Klusums.
— Bet mūsu tēvs tāpēc nestrādāja.
Viņi pacēla skatienu.
— Ūdens ģimenē netiek pārdots.
Santjago pārsteigts jautāja:
— Tad… tu to dod par velti?
— Nē.
Ilgs klusums.
— Mēs apvienojam zemi. Būs viena saimniecība. Es vadīšu.
Tas bija pazemojoši.
BET VIŅIEM NEBIJA CITU IESPĒJU.
Viņi piekrita.
Ar rokasspiedienu.
Pagāja gads.
Viņi strādāja kopā.
Santjago dubļos.
Djego mācījās no jauna.
Zeme plauka.
IENĀKUMI DESMITKĀRŠOJĀS.
Kādu vakaru viņi trijatā sēdēja uz verandas.
Saulriets.
Klusums.
— Tu domā, ka tēvs zināja? — jautāja Santjago.
Mateo iedzēra malku.
— Viņš zināja, kādi mēs esam.
Ilga pauze.
— VIŅŠ ZINĀJA, KA JŪS IZVĒLĒSIETIES SPOŽUMU… BET ES — ZEMI.
Sausums atņēma naudu.
Ūdens atdeva ģimeni.
Un Mateo iemācījās:
cilvēku, kurš strādā klusumā, nekad nedrīkst nenovērtēt.
