Visu vasaru mazajā ciematā varēja redzēt vienu un to pašu: kāda veca sieviete katru dienu uzkāpa uz savas mājas jumta.
Kamēr citi atpūtās ēnā vai sarunājās laukumā, viņa klusumā strādāja. Viņa nevienam nepaskaidroja, ko dara. Un, iespējams, tieši tas padarīja visu vēl dīvaināku.
Uz jumta pamazām parādījās asi koka mieti. Tie stāvēja kārtīgās rindās, it kā sekotu kādam neredzamam plānam. Ciema iedzīvotāji arvien biežāk par viņu čukstēja.
Viņas vīrs bija miris gadu iepriekš. Daudzi teica, ka tā viņu mainījusi sēras. Citi — ka vientulība.
Bet viņa uz neko nereaģēja.
Viņa tikai turpināja strādāt.
Līdz rudenim ziņkārība jau bija pārvērtusies spriedumos. Pie veikala, pie žoga, visur par viņu runāja. „Kāpēc viņa to dara?” — jautāja. „Tas ir pilnīgi bezjēdzīgi.”
Bet neviens neredzēja, cik liela precizitāte bija katrā viņas kustībā. Katru mietu viņa pati izvēlējās, pārbaudīja, uzasināja un nostiprināja tieši tur, kur jumts bija visvājākais.
KĀDREIZ VIENS KAIMIŅŠ VAIRS NEIZTURĒJA UN VIŅAI PAJAUTĀJA:
— Kāpēc jūs to darāt?
Sieviete pacēla skatienu un tikai pateica:
— Tā ir mana aizsardzība.
— Kāda aizsardzība?
— Tā, ko atnesīs ziema.
Viņa neko vairāk neteica.
Ciemata cilvēki tikai smējās.
TAD ATNĀCA ZIEMA.
Sākumā tikai sniegs. Tad stiprs vējš. Tad tāda vētra, kādu neviens sen nebija redzējis.
Tā plosījās naktīm ilgi, un no rīta ciems izskatījās citādi. Jumti bija bojāti, dakstiņi izkaisīti, žogi sabrukuši.
Cilvēki apjukuši stāvēja pie savām mājām.
Bija tikai viena māja, kas palika neskarta.
Vecās sievietes māja.
Uz jumta esošie koka mieti salauza vēja spēku un novirzīja to, pasargājot māju no iznīcības.
Sākumā ciema iedzīvotāji neko neteica.
TAD LĒNĀM VISI SAPRATA.
Tā nebija dīvaina ieraduma izpausme.
Bet tālredzība.
Un kluss spēks.
