Katrs rīts sākās vienādi.
Tiklīdz ausma iekrāsoja maiznīcas logus, Marina ieslēdza gaismu, apsēja priekšautu un atvēra durvis.
Svaigas mīklas, rauga un kafijas smarža piepildīja telpu, radot to siltumu, kura dēļ te ienāca pat tie, kas nemīlēja saldumus.
Viņš nāca vienmēr tajā pašā laikā — tieši 7:30.
Garš, kluss, ar sakoptu bārdu un vecu portfeli pār plecu.
Viņš nekad nekavējās. Vienkārši paņēma maizi, nolika naudu un pamāja ar galvu.
— Paldies, lai jums jauka diena, — teica Marina.
Viņš tikai pamāja un aizgāja.
Bez smaida. Bez vārda.
Tā tas turpinājās vairāk nekā gadu.
Dažreiz lietū, dažreiz sniegā, karstumā, kad pat krāsns knapi turēja.
Bet viņš nāca vienmēr.
Kādudien Marina mēģināja uzsākt sarunu:
— Jūs droši vien ejat uz darbu?
Viņš mazliet pasmaidīja un teica:
— Var teikt arī tā.
Un viss.
Pēc tam atkal klusums. Atkal tas pats rituāls.
Līdz kādu dienu viņš neatnāca.
Sākumā Marina nedomāja neko sliktu. “Varbūt saslima,” viņa domāja.
Bet pagāja diena. Tad otra. Tad nedēļa.
Maiznīca šķita tukšāka.
Bez viņa rīti vairs nebija pilnīgi.
Divas nedēļas vēlāk Marina devās pastaigā pa ielu.
Pie stūra, pie atkritumu tvertnēm, viņa ieraudzīja papīra maisiņu no savas maiznīcas.
Un blakus — vecu bezpajumtnieku, kas sēdēja un ēda to pašu maizi.
— Vecīt, no kurienes jums tas? — viņa jautāja.
Viņš pacēla acis un pasmaidīja:
— Šeit katru dienu viens vīrietis man to atstāja. Tieši šeit. Bet nu jau ilgi neesmu viņu redzējis.
Marina stāvēja klusi.
Vējš purināja matus, viņa raudzījās uz maizes drupatiņām uz kastes.
Kopš tā brīža katru rītu, atverot maiznīcu, viņa ielika siltu maizi maisiņā un nesa to uz stūra vietu.
Un pat ja tur neviena nebija, viņa to atstāja.
Jo tagad viņa zināja — ir lietas, kuras jāturpina darīt, pat ja neviens to neredz. 💔
