Tas notika augustā, pavisam parastā atvaļinājumā. Larinu ģimene atpūtās pie Melnās jūras — mamma, tētis un viņu desmit gadus vecais dēls Artjoms. Viņš mīlēja ūdeni, peldēja stundām ilgi, un vecāki tikai reizi pa reizei viņu sauca:
— Toma, nepeldies tālu!
Viņš vienmēr pamāja ar roku: «Es esmu tepat, mamma!»
Bet tajā dienā jūra pēkšņi mainījās.
Debesis satumsa, vējš pastiprinājās, viļņi kļuva augstāki par cilvēka augumu. Cilvēki metās prom no pludmales, daži kliedza, daži sauca bērnus. Mamma redzēja, kā Artjoms pacēla roku — un viļņi viņu aiznesa.
Visi skrēja, bet bija par vēlu. Viņu neatrada ne tajā dienā, ne nākamajā.
Jūra klusēja.
Pagāja nedēļa.
Pludmale bija tukša, ģimene sēdēja krastā. Māte skatījās ūdenī, rokā saspiežot kulonu — sudraba enkurs uz plānas ķēdītes. Tāds pats bija Artjomam. Viņi tos nopirka pāri: „Lai vienmēr būtu kopā, pat ja esam tālu.”
„Viņš nevarēja…” viņa čukstēja. „Viņš vienkārši nevarēja pazust…”
Tēvs stāvēja blakus, klusējot. Ne asaras, ne vārdi — tikai nogurums.
Un pēkšņi pie horizonta parādījās delfīna mugura. Pēc tam vēl viena.
Delfīni šeit nebija retums, bet šis peldēja dīvaini — tieši uz viņiem, uz pašu krastu.
Zēns uz blakus esošā sauļošanās krēsla iesaucās:
— Skatieties! Viņš kaut ko nes!
Visi piegāja tuvāk. Delfīns patiešām bija piepeldējis gandrīz līdz krastam. Kaut kas mirdzēja viņa mutē.
Viņš apstājās seklumā, papurināja galvu — un ūdenī nokrita kulons.
Mamma metās ūdenī.
Tas bija tieši Artjoma kulons.
Uz tā bija skrāpējumi no smiltīm un plāns, pārrauts auklītis.
Sieviete sāka raudāt.
Delfīns neaizpeldēja. Viņš peldēja blakus, it kā gaidot. Tad klusi piepeldēja tuvāk, pieskārās ar purniņu viņas plaukstai — un pazuda zem viļņa.
Nākamajā dienā glābēji atrada zēnu.
Dzīvu.
Divu kilometru attālumā no pludmales, pie vecā zvejnieku piestātnes.
Viņš bija vājš, apdegis saulē, bet dzīvs. Un stāstīja, ka “delfīni viņu stūma uz krastu”.
“Viņi neļāva man noslīkt, mamma,” viņš teica, guļot slimnīcā. “Viens no viņiem nesa manu kulonu, lai tu zinātu, ka es esmu dzīvs…”
Kopš tā laika ģimene katru gadu brauc uz to pašu vietu.
Mamma iziet pie jūras ar diviem kuloniem — savu un Artjoma. Un katru reizi, kad horizontā uzšļakstās ūdens, viņa smaida:
— Sveiks, mans draugs. Paldies.
Dažreiz brīnumi nenāk no debesīm, bet no dziļumiem.
Kad sirds aicina — pat jūra klausās.
