Es pa īstam sapratu, kā jūtas pilnīga vientulība, kad stāvēju pie savas mazās meitiņas zārka un sapratu, ka mana pašas māsa balonus uzskatīja par svarīgākiem nekā bēres.
Nensijai bija septiņi gadi.
Negadījums notika astoņas dienas iepriekš.
Septiņi.
Mācītājs viņas vārdu izrunāja klusi, it kā baidītos, ka tas varētu saplīst pat zem baznīcas griestiem.
Es sakrustoju rokas sev priekšā, jo zināju, ka, ja vēlreiz pieskaršos gludajam koka zārkam, es to vairs nespēšu palaist vaļā.
Kaimiņi piepildīja baznīcas solus.
Nensijas skolotāja sēdēja pirmajā rindā.
DIVI POLICISTI KLUSI STĀVĒJA AIZMUGURĒ, TURĒDAMI CEPURES ROKĀS.
Nensijas labākā draudzene trīcošā rokā spieda saulespuķi.
Mana ģimene neatnāca.
Ne mana māte.
Ne mani brālēni un māsīcas.
Ne Rouzija.
Tomēr es atkal un atkal skatījos uz durvīm, gaidot, ka viņa pēdējā brīdī ieskries iekšā.
Ka viņa būs aizelsusies, raudās un lūgs piedošanu.
Bet viņa neatnāca.
Pēc bērēm es vēl ilgi paliku pie Nensijas kapa.
Mācītājs aizgāja bez vārdiem.
Mūsu kaimiņiene, misis Kaldere, iespieda man rokās siltu sacepumu.
– Apsoli, ka kaut ko apēdīsi, Kesij?
– Apsolu. Paldies.
Viņa saspieda manu roku.
– Piezvani man, ja tev kaut ko vajag. Es nopietni. Tā mazā meitene man ļoti pietrūks.
ES SPĒJU TIKAI PAMĀT.
Mājās es noliku ēdienu uz letes un nekustīgi stāvēju virtuvē.
Nensijas varavīksnes ledusskapja magnēti joprojām bija uz ledusskapja.
Viņas kurpes stāvēja pie durvīm, it kā viņa jebkurā brīdī varētu ieskriet iekšā.
Beigās es sāku runāt skaļi, jo klusums bija neizturams.
– Tu redzēji, cik daudz saulespuķu tev atnesa, Nens? Tu tās būtu dievinājusi…
Tējkannas svilpiens mani pārbiedēja.
Es uztaisīju divas tējas krūzes.
Aiz ieraduma.
Mans telefons pēkšņi sāka zvanīt.
Vienu vienīgu mirkli es cerēju, ka tā ir mamma.
Ka viņa beidzot kaut ko pateiks.
Bet zvanīja Rouzija.
Viņas balss bija pārāk priecīga.
Pārāk viegla.
It kā mēs pat neeksistētu vienā pasaulē.
– KES, TU IZKLAUSIES TIK NOGURUSI! ES TIKAI GRIBĒJU PATEIKT, KA MĒS PĀRCĒLĀM MĀJAS IESVĒTĪŠANU UZ ŠODIENU. LAIKS IR IDEĀLS. TU TAČU ZINI, CIK GRŪTI IR VISUS SAVĀKT KOPĀ.
Mana roka ap telefonu pilnīgi notirpa.
Es precīzi atcerējos, kā viņa pirms nedēļas mani steidzināja:
„Brauc pa Maple ceļu, tā būs ātrāk, Kesij!”
Es pat nebiju paguvusi līdz galam sapakot Nensijas uzkodas.
– Šodien bija Nensijas bēres.
Dažas sekundes iestājās klusums.
Tad Rouzija turpināja tieši tāpat.
– KESIJ, ŠĪ IR MANA PIRMĀ MĀJA. TU ZINI, CIK DAUDZ TAS MAN NOZĪMĒ. CILVĒKI JAU IR ATNESUŠI DĀVANAS. TU TAČU NEVARI NOPIETNI GAIDĪT, KA ES VISU ATCELŠU TIKAI TĀPĒC, KA—
– Tāpēc, ka mana meita nomira?
Rouzija nopūtās.
– Tu visu uztver tik dramatiski. Nensija nomira. Tu esi greizsirdīga, jo beidzot arī ar mani notiek kaut kas labs?
Es ciešāk saspiedu telefonu.
– Greizsirdīga?
– Es neatnācu uz bērēm, jo man bija darīšanas. Cilvēki ar mani rēķinājās. Vai tu vienreiz nevarētu priecāties par savu māsu? Es būvēju savu dzīvi!
– Bet es šodien apglabāju savu bērnu.
VIŅAS BALSS KĻUVA AUKSTA.
– Un es nopirku savu pirmo māju. Cik ilgi tu vēl grasies pieminēt Nensijas nāvi katru reizi, kad kādam citam notiek kaut kas labs?
Manas kājas saļima.
Es ieslīgu krēslā.
– Vai mamma tur ir? – es klusi jautāju.
– Viņa jau aizgāja. Pusdienām atnesa šokolādes kūku. Starp citu, visi jautāja, vai tu nāksi.
Es noriju raudas.
– Varbūt atnākšu.
ROUZIJAS BALSS KĻUVA ATVIEGLOTA.
– Labi. Tikai mēģini būt pozitīva, labi?
Pirms viņa paspēja runāt tālāk, es pārtraucu zvanu.
Tad ilgi skatījos uz sevi spogulī.
– Es nekliegšu. Es nesabrukšu. Bet es paskatīšos viņai acīs.
Rouzijas jaunā māja atradās klusas strupceļa ielas galā.
Pie pastkastītes šūpojās zaļi un zeltaini baloni.
Smiekli bija dzirdami jau uz ielas.
CILVĒKI NESA DĀVANAS IEKŠĀ.
Nensija dievināja zaļus balonus.
No šīs domas es gandrīz sabruku, bet turpināju iet.
Kāda sieviete no grāmatu kluba saspieda manu roku.
– Kesij… es negaidīju, ka tu atnāksi.
Es mēģināju pasmaidīt.
– Es arī ne.
Rouzija atvēra durvis vēl pirms es paspēju pieklauvēt.
UZ MIRKLI VIŅA IZSKATĪJĀS PĀRSTEIGTA.
Tad viņa uzspieda sejā mākslīgu smaidu.
– Tu atnāci.
– Mums jāparunā – es teicu. – Tu sarīkoji savu mājas iesvētīšanu manas meitas bēru dienā.
Rouzija uzreiz paskatījās apkārt.
– Nesaki to tik skaļi! Ja tu sarīkosi scēnu, es visiem pateikšu, ka tu esi nestabila. Mamma arī izvēlējās mani, nevis tevi.
– Es nečukstēšu par savu bērnu.
– Tu sabojā noskaņu, Kesij.
VIŅA IEVILKA MANI PRIEKŠNAMĀ.
– Nepadari visu par sevi.
– Tu to padarīji par sevi – es atbildēju. – Tu noliki savu ballīti tajā pašā dienā, kad es apglabāju savu meitu.
Rouzija asi izelpoja.
– Šodien bija labs laiks. Es neapturēšu savu dzīvi tikai tāpēc, ka tu sabrūc.
– Viņai bija septiņi gadi.
Rouzijas lūpas saspringa.
– Un man ir trīsdesmit divi. Cilvēki šeit ir manis dēļ.
Es paskatījos uz viņu.
– Tad pasaki to. Pasaki, ka baloni bija svarīgāki.
Viņas balss pāršķēla gaiteni.
– Tu valkā savas sēras kā kaut kādu kostīmu! Saņemies beidzot!
Istabā pēkšņi iestājās klusums.
Cilvēki sāka vērot.
Nīls, Rouzijas vīrs, stāvēja viesistabas galā ar glāzi rokā.
– Rouzij… varbūt mēs varētu par to parunāt ārā – viņš klusi teica.
– NE TAGAD, NĪL!
– Kesija ir pelnījusi vienu minūti.
Es paskatījos uz viņu.
– Tu par to zināji?
Vīrieša skatiens bija pilns vainas.
– Jā.
Rouzija uzreiz saspringa.
– Nīl… neuzdrošinies.
VĪRIETIS NOLIKA GLĀZI.
– Visi, lūdzu, uz brīdi paklausieties.
Sarunas apklusa.
– Lielākā daļa no jums zina, ka Nensija pagājušajā nedēļā nomira autoavārijā. Bet jūs nezināt, ka Kesijai sākotnēji nemaz nevajadzēja braukt pa to ceļu.
Rouzijas seja nobālēja.
– Beidz.
Nīla balss tagad skanēja stingri pa visu istabu.
– Rouzija uzstāja, lai Kesija ved Nensiju pāri pilsētai, jo mums vēl vajadzēja pabeigt sagatavošanos šai ballītei. Viņa viņai teica, lai brauc pa Maple ceļu, lai gan tur bija ceļa darbi.
ES AIZVĒRU ACIS.
– Rouzija teica: „Tikai par pāris minūtēm ātrāk.” It kā tās pāris minūtes būtu vairāk vērtas par drošību.
Rouzijas roka sāka trīcēt.
– Tā nebija!
Nīls neapstājās.
– Tu lūdzi Kesijai aizvest Nensiju un pa ceļam paņemt tās dārgās lampas mūsu guļamistabai. Tas viss mājas iesvētīšanas ballītes dēļ.
Kāds pielika roku pie mutes.
– Ak Dievs…
– UN PĒC AVĀRIJAS – NĪLS TURPINĀJA – TU MAN TEICI, LAI ES ĻAUJU VISIEM DOMĀT, KA KESIJA PATI IZLĒMA BRAUKT PA TO CEĻU VĒTRĀ.
Rouzijas balss salūza.
– Tas bija negadījums. Tādas lietas notiek.
Es paskatījos uz viņu.
– Bet tu visu iekustināji, Rouzij. Un pēc tam vainoji mani.
Nīls dziļi ievilka elpu.
– Man vajadzēja ierunāties agrāk. Piedod, Kesij.
Tad viņš pagriezās pret viesiem.
– BALLĪTE IR BEIGUSIES. VISIEM JĀIET MĀJĀS.
Sākumā neviens nekustējās.
Tad lēnām visi sāka savākt savas dāvanas.
Rouzija ieķērās durvju stenderē.
– Nē… lūdzu…
Nīls pat nepagriezās.
– Es atsakos turpināt dzīvot melos.
Viens no maniem brālēniem iznāca uz priekšu.
– ROUZIJ… TAS IR TAISNĪBA?
Rouzija skatījās grīdā.
– Es tikai gribēju, lai viss izdodas labi…
– Tu nekad nedomā ne par vienu citu, tikai par sevi! – kāds uzkliedza.
Rouzija pēkšņi paskatījās uz mani.
– Ja tu ļausi viņiem mani par to vainot, Kesij… mamma ar tevi vairs nekad nerunās.
No virtuves atskanēja kādas sievietes čuksts:
– Kurš vispār rīko ballīti savas māsasmeitas bēru dienā?
CITA SIEVIETE TO PATEICA SKAĻI:
– Mēs negribam tādus cilvēkus šajā apkaimē.
Rouzija sašutusi izslējās.
– Man arī ir sava dzīve! Ko jūs gaidāt? Lai es pazūdu katru reizi, kad ar Kesiju notiek kaut kas slikts?
Es pienācu tuvāk.
– Rouzij… kad tu man piezvanīji, es stāvēju savā virtuvē ar sacepumu un tukšu krēslu pie galda. Es tikko biju apglabājusi savu meitu. Zem nagiem man vēl bija zeme no kapsētas.
Rouzijas acīs beidzot uzplaiksnīja nenoteiktība.
– Es tikai domāju… varbūt tev vajag kaut ko, kas novērš domas.
– TAS, KA MĒS IZLIEKAMIES, KA TAS NAV NOTICIS, NEPADARA SĀPES MAZĀKAS.
Nīla balss trīcēja.
– Kesija zaudēja savu meitu… un tu pat to spēji padarīt par sevi.
Rouzijas rokas nolaidās gar sāniem.
Pēkšņi viņa izskatījās mazāka.
Vecāka.
Nīls paņēma savas atslēgas.
– Kesij… tev tas nav jāpārdzīvo vienai. Es tevi aizvedīšu mājās.
PIRMS ES IZGĀJU PA DURVĪM, ES VĒLREIZ PASKATĪJOS UZ ROUZIJU.
– Paturi savu māju. Paturi savu ballīti. Un paturi arī tos, kuri izvēlējās tevi.
Ārā aukstais gaiss piepildīja manas plaušas.
Es atsvēju vienu zaļu balonu no pastkastītes un palaidu to vaļā.
Es skatījos, kā tas paceļas virs mājām.
– Tas ir tev, Nens. Redzi? Tu joprojām mirdzi.
Nīls nostājās man blakus uz ietves.
– Paldies, ka beidzot pateici patiesību – es viņam teicu. – Nekas nemainīs to, ka šodien apglabāju savu meitu… bet vismaz man vairs nav jāuzņemas visa vaina.
UN PIRMO REIZI PĒC ILGĀM DIENĀM…
Es beidzot spēju ievilkt elpu.
