2024 gada 25. martā Ingas Pretices dzīve krasi mainījās – viņas vīrs Andris izgāja vakara skrējienā un mājās vairs neatgriezās. Pāris bija kopā divdesmit gadus, audzināja divus bērnus, un Andris bija viņas pirmā mūža mīlestība. Šis traģiskais zaudējums atstāja dziļu ietekmi uz visu ģimeni – pazuda ikdienas stabilitāte, nākotnes plāni un drošības sajūta.
Runājot par šo vakaru, Inga atceras, ka jau Jaungada naktī viņā parādījās neizskaidrojama sajūta, kas nelika mieru. Kad Andris devās skrējienā, viņa uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā, jo pazina viņa ierastos maršrutus un paradumus. Andris nekad neatteiktos ziņot par savu plānu maiņu, tāpēc jau pēc brīža Inga nojauta, ka noticis kas nopietns.
Sākotnēji viņa centās rast loģisku izskaidrojumu – varbūt viņam pasliktinājās pašsajūta, vai arī radās muskuļu krampis pēc skrējiena. Meklējot viņu, realitāte izrādījās traģiska – Ingu sagaidīja mediķi un policija, un Andris bija miris.
Divus gadus pēc šīs traģēdijas Inga ir gatava runāt atklāti par zaudējumu, sēru un bezspēcības sajūtu, kas pavada ikvienu, kas pēkšņi zaudē mīļoto cilvēku. Viņa arī atzīst, ka, lai atgrieztos dzīvē, bija jāmācās soli pa solim – pieņemt notikušo, dzīvot tālāk un saņemt atbalstu no tuvākajiem.
