Aktrise Velta Straume sarunā atklāti runā par novecošanu, vientulību, savu dzīves pieredzi un teātra gadiem. Viņa atzīst, ka vecumu nav viegli pieņemt, taču cenšas ar to samierināties un turpina skatīties uz dzīvi ar savu neatkarīgo skatījumu.
Velta neslēpj, ka agrāk viņai patika justies zinošai un aktīvai, taču tagad arvien biežāk izjūt laika ietekmi. “Man nav forši vecumā,” viņa atzīst, nepiekrītot tiem, kuri saka, ka šis esot labākais dzīves posms.
Vienlaikus aktrise uzsver, ka viņu nebaida vientulība. Pēc šķiršanās ar Jāni Krievu viņa daudzus gadus dzīvojusi viena un vienmēr jutusi sevī pietiekamu spēku. Velta ar humoru atceras laiku, kad viņai bijusi īpaša enerģija un pievilcība, kas piesaistījusi apkārtējo uzmanību.
Viņa atklāj arī par leģendārā režisora Oļģerta Krodera attieksmi pret viņu karjeras sākumā. Tieši viņš saskatījis viņas skatuves talantu un savdabīgo pievilcību, kas palīdzējusi iegūt pirmās nozīmīgās lomas Valmieras teātrī.
Veltas ceļš līdz teātrim sākās jau bērnībā, kad viņai patika uzstāties un būt uzmanības centrā. Lai gan sākotnēji viņa neuzdrošinājās kļūt par aktrisi, pēc studijām filozofijā un darbošanās aktieru kursos viņa nolēma izmēģināt spēkus Valmieras teātra konkursā.
Pēc Raiņa lugas “Indulis un Ārija” monologa noskaitīšanas komisija, kurā bija arī Pēteris Lūcis un Oļģerts Kroders, novērtēja viņas talantu. Drīz pēc tam Velta saņēma vēstuli, kurā tika paziņots, ka viņa pieņemta Valmieras teātrī un viņai uzticēta galvenā loma.
Šodien Velta joprojām ir cieši saistīta ar skatuvi un savu profesiju, atzīstot, ka aktrises dzīve ir viņas lielais stāsts līdzās ģimenei un atmiņām par cilvēkiem, kuri bijuši svarīgi viņas ceļā.
