Es pajautāju savai vedeklai par mazbērniem, un tas, kas notika pēc tam, atstāja mani bez vārdiem! 🤐🤯 Kā uzticīga māte es gadiem ilgi biju smagi strādājusi Spānijā prom no dēla, lai nodrošinātu viņam izglītību, darbu un labus dzīves apstākļus! 🥺😪 Kādu dienu es beidzot nolēmu atgriezties un redzēt viņa ģimeni, bet nebiju gatava tam, kas tad notiks! 🫣🫢 Es nezināju, ka vienkāršs jautājums sabojās ģimenes vakariņas un manu dzīvi! 😳😩 Turpinājumā dalīšos šajā rakstā! 👇
Pēc gandrīz desmit gadu darba ārzemēs, lai uzturētu savu dēlu, es nolēmu, ka ir pienācis laiks viņu apciemot. Tam, kam vajadzēja būt tipiskām ģimenes vakariņām, ātri vien pārauga asā strīdā. Mana vedekla dusmu uzplūdā kliedza uz mani, izskrēja ārā un aizcirta durvis. Tas viss notika vienkārša jautājuma dēļ, ko es uzdevu. Es nezināju, ka šis jautājums izjauks visu, ko, manuprāt, zināju par sava dēla dzīvi. Tagad es apsveru iespēju atkal aizbraukt, atgriezties Spānijā un uz visiem laikiem saraut saites ar viņiem.
Nekad nebiju gaidījusi, ka tik intensīvi izjutīšu vientulību, bet tajā naktī tā mani pārņēma spēcīgāk nekā jebkad agrāk.
Vairāk nekā desmit gadus esmu dzīvojusi Spānijā. Tas nebija tāpēc, lai man būtu labāka dzīve – tas bija, lai nodrošinātu nākotni savam dēlam. Es nenogurstoši strādāju, dažkārt žonglējot ar vairākiem darbiem, un tas viss, lai nodrošinātu, ka mans dēls varētu studēt, neuztraucoties par naudu, un dzīvot komfortablu dzīvi. Es upurēju savas vajadzības, lai viņam būtu iespēja iegūt labu izglītību un karjeru.
Pagāja laiks, un mans dēls Mihails absolvēja labāko universitāti, ieguva lielisku darbu IT jomā un apprecējās. Es pat palīdzēju finansiāli viņu kāzās un dāsni palīdzēju iegādāties viņu automašīnu.
“Māmiņ, tu esi pietiekami daudz strādājusi, ir pienācis laiks atgriezties, atpūties, tu to esi pelnījusi,” bieži teica Mihails.
Taču es nespēju sevi piespiest atgriezties. Mana dzīve Spānijā, lai arī pieticīga, bija stabila. Es biju pieradusi pie dzīves ritma, klimata, cilvēkiem. Tomēr šoziem es beidzot nolēmu apmeklēt mājas.
Vilciena stacijā mani sagaidīja Mihails ar savu sievu Katju. Viņa bija pietiekami patīkama – skaista, pieklājīga, bet vienmēr saglabāja distancētu formalitāti. Likās, ka viņa runā ar svešinieku, nevis ar sievieti, kas kādu dienu kļūs par viņas bērnu vecmāmiņu.
Es biju atvedusi viņiem no Spānijas īpašus gardumus, un es nekavējoties ķēros pie vakariņu gatavošanas, uzkopšanas un vakara padarīšanas par īpašu. Bet tas, kas sekoja pēc tam, mani joprojām vajā.
Kad vakariņas turpinājās un vīns sāka tecēt, es uzdevu jautājumu, kas man šķita nevainīgs:
“Katja, vai jūs ar Mihailu plānojat bērnus? Es gribētu mazbērnus, kamēr man vēl ir enerģija.” “Es gribētu mazbērnus, kamēr man vēl ir enerģija?” atbildēju.
Katja ieturēja pauzi, nolika dakšiņu un, nedaudz pasmaidījusi, vēsā balsī atbildēja: “Un vai tu negribi mums nopirkt dzīvokli?” “Ne,” atbildēju.
Sākumā es to īsti nesapratu.
“Ko tu teici?”
Viņa mierīgi atkārtoja: “Tu tik smagi strādāji. Varbūt tev vajadzētu mums palīdzēt ar mājokli, ja tu tik ļoti esi ieinteresēts mūsu dzīvē?” “Ne,” atbildēju.
Man kaklā izveidojās kunkuliņš. Mana sirds sasparojās.
“Vai tu runā nopietni? Pēc visa, ko es esmu darījusi jūsu vīra labā, tā man tiek atmaksāts?”
Katja tikai paraustīja plecus un teica: “Mēs dzīvojam īrētā mājā. Jūs taču negribētu, lai jūsu mazbērni augtu šādos apstākļos, vai ne?”
Tas bija lūzuma punkts. Es jutu, kā manī pieaug dusmas.
“Es esmu darījusi pietiekami daudz tavā labā! Tagad es dzīvoju sev!”
Mihails, sajutis spriedzi, mēģināja būt starpnieks: “Mammu, Katju, lūdzu, pietiek no jums abām!” “Māmiņ, Katju, lūdzu, pietiek!
Bet bija jau par vēlu. Katja pēkšņi piecēlās un ar skaļu durvju aizvēršanu izgāja no istabas. Mihails skatījās uz mani ar sarūgtinājuma pilnu izteiksmi, it kā es kaut kādā veidā būtu vainīga šajā situācijā.
Tajā naktī es nevarēju aizmigt. Nevarēju pārstāt visu apšaubīt: kāpēc es esmu dzīvojusi visus šos gadus? Kāpēc pēc visiem maniem upuriem mani sagaidīja tāds aukstums?
Varbūt man ir pienācis laiks atgriezties Spānijā un nekad vairs neskatīties atpakaļ.
