Es pārcēlos uz šo kluso piepilsētas rajonu, lai sāktu jaunu dzīvi. Bet brīdī, kad sagriezu kaimiņienes atnestā sveiciena pīrāgu un tā iekšpusē atradu paslēptu zīmīti, es sapratu, ka pagātne, no kuras bēgu, mani tomēr ir panākusi.
Kad pārvākšanās mašīna aizbrauca un iela iegrima mierā, es apstājos piebraucamā ceļa augšā un dziļi ieelpoju. Piecdesmit astoņi gadi. Šķīrusies. Jauns sākums. Atkal.
Šoreiz es sev apsolīju, ka neatkārtošu vecās kļūdas.
Es paskatījos uz šauro stāvvietu starp manu māju un kaimiņu īpašumu. Nekustamo īpašumu aģents bija teicis, ka tā pieder man. Es pabraucu auto nedaudz uz priekšu, iztaisnoju stūri un novietoju to tur.
– Labdien! – pār žogu atskanēja dzīvespriecīga balss.
Es pagriezos. Pie žoga stāvēja sieviete citronu dzeltenās balerīnkurpēs ar lejkannu rokā. Viņa izskatījās kā tāda, kas pat dārzā neiziet bez lūpu spīduma.
– Jaunā kaimiņiene? – viņa jautāja ar platu smaidu.
– Pieķērāt, – es atbildēju. – Esmu Alīsija.
? ES ESMU DŽOSLĪNA – VIŅA TEICA, PIETUVOJOTIES.
– Esmu Džoslīna, – viņa sacīja, pienākot tuvāk. – Laipni lūgta apkaimē. Jums te patiks.
– Ceru. Man tiešām vajag jaunu sākumu.
– Jūs esat izvēlējusies ideālu vietu. Sestdienās kopīgas brokastis, visi palīdz visiem. Ļoti… harmoniski.
Es pieklājīgi pasmaidīju.
Viņas skatiens aizslīdēja līdz manam auto.
– O! Redzu, ka novietojāt mašīnu šeit.
– Jā. Tuvāk ieejai.
– Protams… tikai, ziniet, es tur parasti stāvu. Jau gadiem.
? MAN TEICA, KA ŠĪ VIETA PIENĀKAS MANAI MĀJAI.
– Man teica, ka šī vieta pienākas manai mājai.
– Es vienmēr tur stāvēju, ērtāk ar iepirkumiem.
– Bet jums taču ir savs piebraucamais ceļš.
– Jā, tikai tur saule spīd citādi. Ādas sēdekļi neplaisā.
– Varbūt tad laiks ieguldīt labākā ādā, – es mierīgi atteicu.
Uz brīdi gaiss sastinga, tad viņa iesmējās.
– Jums ir humors. Man patīk. Protams, tā ir jūsu vieta. Rīt atnesīšu nelielu mājas iesvētīšanas dāvanu. Tā pie mums pieņemts.
Kad viņa pagriezās, viņas smaids ne mirkli nepazuda. Mans gan pazuda.
MANĪ PAMODĀS KĀDS SENS INSTINKTS.
Manī pamodās kāds sens instinkts.
Robežas jānosaka laikus.
Nākamajā rītā es piecēlos agri. Kafija, kastes, klusums. Tieši tādus rītus biju iztēlojusies šķiršanās rūgto mēnešu laikā.
Tad atskanēja klauvēšana.
Džoslīna stāvēja durvīs gaiši rozā kleitā, rokās turot pīrāgu ar režģa veida mīklas virskārtu. No tā plūda kanēļa un ķirbja smarža.
– Labrīt, kaimiņiene! Es taču solīju īstu sveicienu.
– Tas ir ļoti laipni.
– Mēs te nopietni uztveram viesmīlību. Sagrieziet vēl siltu. Tur iekšā ir kaut kas īpašs.
– Īpašs?
– Mazs vēstījums no jūsu jaunās draudzenes.
Viņa aizgāja. Es aizvēru durvis un paskatījos uz pīrāgu. Vārds “īpašs” skanēja savādi.
Es paņēmu nazi un iegriezu zeltaini brūnajā mīklā. Asmens kaut kam atsitās.
Papīrs.
Es to izvilku. Rūpīgi ietīts plastmasā.
Atlocīju.
Viens vienīgs vārds.
Vārds.
Krūze izslīdēja no manas rokas un sašķīda uz grīdas.
To neviens nevarēja zināt.
Jauna pilsēta. Jauns numurs. Nekādi sociālie tīkli. Es nevienam neko nebiju stāstījusi.
Kā…?
Es izskrēju ārā.
– Džoslīna!
Viņa stāvēja pie puķu dobes, it kā vienkārši apbrīnotu hortenzijas.
? O, LŪK, JŪS! TIEŠI SKATĪJOS, CIK TĀS IR SKAISTAS.
– O, lūk, jūs! Tieši skatījos, cik tās ir skaistas.
– Beidziet izlikties! No kurienes jūs zināt šo vārdu?
– Redzu, ka atradāt pārsteigumu. Es cerēju.
– No kurienes jūs to dabūjāt?
– Jūs būtu pārsteigta, cik daudz var uzzināt, ja uzmanīgi vēro. Un es vienmēr vēroju, Alīsija.
Ledaina vilkme pārskrēja man pāri.
– Un par stāvvietu… man būtu ērtāk. Mums abām būtu labāk.
– Un ja es atsakos?
? CILVĒKI RUNĀ.
– Cilvēki runā. Arī no pagātnes. Par adresēm, piemēram.
Es stāvēju kā sakņota zemē.
– No rītdienas es tur stāvēšu, – viņa smaidot teica. – Laipni lūgta apkaimē.
Es biju aizbēgusi, lai atbrīvotos no viena cilvēka.
Un tagad pagātne stāvēja uz manas verandas.
Nākamo divu nedēļu laikā Džoslīnas prasības pieauga.
Vispirms stāvvieta.
Tad:
? ALĪSIJA, VAI VARĒTU NOKRĀSOT ŽOGU?
– Alīsija, vai varētu nokrāsot žogu? Man tik jūtīgas plaukstas.
Es to izdarīju.
– Sestdien man ir neliela tikšanās ar draudzenēm. Palīdzēsiet pasniegt dārzā?
Sestdienas vakarā es stāvēju ar paplātēm rokās, kamēr linu kleitās tērptas sievietes smējās un dzēra kokteiļus.
– Alīsija, atnes vēl salvetes!
– Vēl ledu!
– Kāds izšļakstīja, uzslaukiet!
Džoslīna staroja uzmanības centrā.
? GODĪGI SAKOT, – VIŅA SKAĻI TEICA –, ES NEZINU, KĀ IZTIKU BEZ ALĪSIJAS.
– Godīgi sakot, – viņa skaļi sacīja –, es nezinu, kā iztiku bez Alīsijas. Viņa vienmēr atsaucas, vai ne, dārgā?
– Mums katrai ir sava loma, – es viegli atbildēju, lai gan rokas trīcēja.
Virtuvē es dzirdēju smieklus.
– Dažreiz arī man gribētos savu personīgo palīgu, – es dzirdēju Džoslīnas balsi. – Tagad man par neko nav jāuztraucas.
Manī uzvirmoja sena dusma.
Pietika.
Es klusi pārslīdēju pāri viņas pagalmam.
Aizmugures durvis bija vaļā.
ATVILKTNES. PASTS. PAPĪRI.
Atvilktnes. Pasts. Papīri.
Dzīvojamā istabā neliels ozolkoka rakstāmgalds.
Trešajā atvilktnē aplokšņu kaudze, sasieta ar lentīti.
Augšā pastkarte.
Rokraksts bija pazīstams.
„Tu domā, ka vari pazust? Tu nevari. Es tevi atradīšu, Alīsija. Vienmēr atradīšu. Ar mīlestību, Roberts.”
Es šo kartīti reiz jau biju saplēsusi uz pusēm.
Un tagad tā bija šeit.
Es apsēdos.
Džoslīna neko nezināja. Droši vien tā bija izkritusi no kādas kastes pārvākšanās laikā, un viņa to izmantoja kā ieroci.
Viņa tikai minēja.
Bailes, kas nedēļām bija žņaugušas manu krūtis, lēnām izzuda.
To vietā nāca auksta apņēmība.
Es visu noliku atpakaļ tieši tā, kā atradu.
Uz galda gulēja maza sudraba atslēga ar viņas iniciāļiem.
Es pasmaidīju.
Pēc piecām minūtēm viņas auto stāvēja nākamajā ielā, aiz hortenzijām.
Kad es atgriezos dārzā:
– Dāmas! Ballīte ir beigusies.
Smiekli aprāvās.
– Ko? – Džoslīna jautāja.
– Pastāstiet viņām patiesību. Ka mēģinājāt mani šantažēt ar pagātnes gabalu, pat nesaprotot, ko tas nozīmē.
Dārzs iegrima klusumā.
– Gribat dzirdēt patiesību? – es pagriezos pret pārējām. – Vārds pīrāgā ir mana bijušā vīra vārds. Piecpadsmit gadu elle. Pat pēc aizsardzības rīkojuma viņš mani turpināja draudēt. Ja viņš uzzinātu, kur es esmu, viņš atbrauktu.
Kāda ieelpoja asi.
– Es pārcēlos šeit, lai sāktu no jauna. Lai man nebūtu jāskatās pār plecu. Es gribu bērnu. Mieru. Klusus rītus. Drošu māju.
Sievietes paskatījās uz Džoslīnu.
– Tas… nav pareizi, – viena teica.
– Tas ir nežēlīgi, – cita nočukstēja.
Viena pēc otras viņas aizgāja.
– Piedod, – kāda pieskārās manai rokai.
Džoslīna palika viena.
– Es… es nezināju, – viņa murmināja.
Bet viņu vairs neviens neklausījās.
Es iegāju mājā un aizvēru durvis.
Klusums bija citāds.
Beidzot tas piederēja man.
