Clara turēja tēva roku cieši savā plaukstā. Katrs viņas pieskāriens šķita kā balsts viņa vārgajā ķermenī.
— Mans tēvs nav miris, — viņa čukstēja vēlreiz, mierīgā, bet stingrā balsī. — Viņš gaida kādu.
Medicīnas personāls sastinga. Vecāki nespēja pat runāt. Viss, ko viņi domāja, bija pilnīgi mainījies.
Roberto, vājš, vājuma un sāpju pārņemts, pacēla acis, jūtot, ka kaut kas ārpus saprāta notiek. Skatoties uz meitu, viņš saprata — viņa redzēja to, ko citi neredzēja.
— Ko tu domā ar “viņš gaida kādu”? — viņš čukstēja, rokas drebot.
Clara paskatījās uz viņu, acīs skaidrība un drošība.
— Tas nav acu jautājums, tēti. Tas ir sirds. Kāds gribēja, lai tu viņu gaidi.
Vecāki palika klusumā, saprotot, ka bērna ticība ir neatlaidīga.
Nākamajā mirklī zāles durvis atvērās un ienāca kāds ārsts no citu nodaļas. Viņš lēnām pietuvojās, redzot bērnu drošībā pie tēva.
Clara pagriezās pret viņu un pasmaidīja viegli.
Roberto saprata — viņa meita bija glābusi ne tikai viņa ticību, bet arī patiesību, kas gadiem bija paslēpta. Mazā drosme, un viņa spēja redzēt aiz ilūzijām, bija mainījusi visu.
Pēc dažām minūtēm, kad citi mediķi ieradās, lai pārbaudītu tēvu, Clara stāvēja turpat, cieši turēdama viņu rokās, ar smaidu, kas atspoguļoja drošību, ticību un spēku.
Šajā brīdī ikviens saprata: pat mazs bērns, vienkārša ticība un drosme var mainīt notikumus, glābt dzīvības un atklāt patiesību, kas gadiem bija slēpta. Pat viss vājākais un neaizsargātākais spēj iedvesmot lielus darbus.
