Lietus šļāca pa jumtiem, vējš lauza zarus, it kā gribētu izraut ciemu ar saknēm. Nakts bija tik melna, ka šķita — pati tumsa nolaidusies uz zemes. Šajā pērkona rīboņā un vēja kaukšanā mazs zēns vārdā Timofejs skrēja basām kājām pa ūdenī slīkušu ceļu. Viņam bija tikai astoņi gadi. Seja — rētaina pēc ugunsgrēka, acis — lielas, pilnas asaru un baiļu. Bet rokās viņš turēja pašu dārgāko, kas viņam bija: mazu sainīti, mazu dzīvību — savu jaundzimušo māsiņu.
Māja sabruka mazāk nekā pirms stundas. Pērkons, zibens spēriens, un jumts aizdegās kā lāpa. Māte paguva iekliegties:
— Tima, skrien! Uz slimnīcu! Tikai nes viņu, dzirdi?!
Un tad griesti sabruka, un viņas balss apklusa.
Tima stāvēja liesmās, dedzinot kājas, aizrijoties no dūmiem, bet pat nedomāja atlaist māsu. Viņš izskrēja uz ielas, lietū, kur vējš noslaucīja pēdējās siltās asaras. Viņam nebija apavu, pat ne jakas. Tikai vecs pleds, kurā viņš bija ietinis mazuli, un cerība, ka slimnīcā, ciema otrā galā, būs kāds, kas varēs palīdzēt.
Ceļš bija pārvērties par upi. Ūdens sita pa kājām, māls sūca iekšā, bet viņš gāja. Katrs solis sāpēja — kājas saskrāpētas, ceļi asinīs. Viņš krita, cēlās, atkal krita, piespiežot māsiņu pie krūtīm. Viņa gandrīz neelpoja. Mazā seja bija kļuvusi bāla, un Tima čukstēja:
— Pacieties… lūdzu, pacieties…
Kad tālumā iemirdzējās gaisma — slimnīca, viņš domāja, ka redz ilūziju. Bet tā bija gaisma! Patiesa! Viņš skrēja ar pēdējiem spēkiem, klupdams, slīdot pa dubļiem.
— Palīdziet! — kliedza viņš, bet vējš aizpūta viņa balsi.
Viņš dauzīja ar dūrēm stikla durvis, līdz no iekšpuses izskrēja medmāsa.
— Dievs, bērns! — iesaucās viņa, paceļot viņu un ietinis māsu sausā dvielī. — Kas notika? Kur ir vecāki?
Tima gribēja atbildēt… bet tikai lūpas trīcēja. Viņš zaudēja samaņu tieši pie durvīm.
Kad viņš pamodās, jau bija rīts — palātā, zem baltas segas. Saule lauzās caur aizkariem, un pirmo reizi pa nakti bija kluss. Pie gultas sēdēja tā pati medmāsa.
— Tu pamodies, varoni, — viņa pasmaidīja. — Māsiņa dzīva. Ārsti teica, ka ja tu būtu atnācis tikai desmit minūtes vēlāk…
Viņa nepabeidza. Tikai saspieda viņa roku.
Tima pagriezās pret logu. Aiz stikla vēl peļķes un vētras pēdas. Bet virs slimnīcas jau cēlās varavīksne.
Pagāja gadi.
Uz tās pašas slimnīcas sienas tagad karājās fotogrāfija — zēns ar pārsietām rokām un meitene autiņos uz viņa rokām. Zem attēla plāksnīte:
“Timofejs Selins. 8 gadi. Izglāba savu māsu lielās vētras naktī.”
Ikviens, kas gāja garām, apstājās. Bet kādu dienu, pēc daudziem gadiem, pie šīs fotogrāfijas pienāca jauna sieviete baltā halātā — neonatoloģe. Viņa ilgi skatījās uz attēlu, tad klusi teica:
— Paldies, brālīt…
Viņa pieskārās stiklam ar pirkstu galiem un pasmaidīja.
Koridorā klusi nodzisa gaisma — it kā kāds no augšas būtu viņai piemiedzis.
