Tajā vakarā Anya atgriezās mājās vēlu. Decembris, čīkstošs sniegs zem kājām, auksts gaiss dedzināja plaušas. Pie ieejas viņa pamanīja izkāmējušu suni. Tas sēdēja, drebēdams, pie sienas, piespiežot ķepas pie vēdera. Tā acis bija tik skumjas un nogurušas, ka sievietes sirds saspringa.
Sākumā Aņa pagāja garām. Bet, atverot durvis, viņa dzirdēja klusu gaudošanu. Viņa apstājās, pagriezās un pēkšņi sajuta kaut ko dīvainu — it kā šis skatiens lūdza ne tikai ēdienu, bet glābšanu.
Aņa dzīvoja viena. Un, lai gan mājās viņai bija silta gulta un karsta tēja, atgriezties tur viena pati šajās dienās viņai šķita īpaši grūti. Viņa nopūtās, atgriezās un teica:
— Nu, ejam, draugs. Vismaz uz vienu nakti.
Suns, it kā saprotot katru vārdu, piecēlās un nedroši iegāja kāpņu telpā.
Mājās viņa izklāja viņam vecu pledu, ielēja ūdeni un nolika bļodu ar ēdienu. Viņš kāri ēda, un tad uzreiz apgūlās pie durvīm, it kā stāvot sardzē. Anya pirmo reizi pēc ilga laika mierīgi aizmiga, sajūtot dīvainu siltumu blakus.
Bet naktī viņu pamodināja riešana. Skaļa, ļauna, izmisīga. Viņa izlēca no gultas — sirds dauzījās. Suņuks stāvēja pie durvīm, spalva uzcēlusies, viņš rēcās un metās uz durvīm, it kā aiz tām kāds būtu.
Pēc sekundes Anya dzirdēja klusu skaņu — mēģinājumu atslēgt slēdzeni no ārpuses. Viņa sastindzis. Kāds mēģināja iekļūt viņas dzīvoklī.
Riešana neapklusa. Suns rēja tā, it kā būtu gatavs izlauzt durvis. Aiz tām atskanēja soļi, tad metāla zvaniņš, un viss apklusa.
Aņa drebēja no bailēm, piespiežot telefonu pie krūtīm, bet neuzdrošinājās pat pieiet pie durvju aizmugurējā skatloga. Tikai pēc dažām minūtēm viņa izsauc policiju.
Kad ieradās policija, viņi teica, ka pēdējās nedēļās viņu rajonā bijuši vairāki zādzību gadījumi. Zādzēji izvēlējās dzīvokļus, kur dzīvoja sievietes vienas.
— Jums paveicās, ka jums ir suns, — teica viens no policistiem, skatoties uz rēcīgo “apsargu”. — Visticamāk, viņi vairs šeit neieradīsies.
Anya nometās uz ceļiem un apskāva savu glābēju. Viņš pirmo reizi šajā naktī atslāba un uzticīgi piespiedās ar purniņu pie viņas pleca.
Nākamajā rītā Anya saprata: tas nebija nejaušs gadījums. Tajā vakarā viņa ne tikai žēlojās bezpajumtnieku suni — viņš izrādījās viņas sargājošais eņģelis.
Kopš tā laika suns palika dzīvot pie viņas. Viņa nosauca to par Šansu. Jo tieši pateicoties tam, viņai radās otrā iespēja — dzīvot bez bailēm, ticēt labajam un atcerēties: dažreiz palīdzība nāk no turienes, no kurienes to vispār negaidi.
