Anna vienmēr ir mīlējusi senatni. Viņas dzīvoklis atgādināja nelielu muzeju: porcelāna statuetes, sienas pulkstenis, izbalējušas gravīras un antikvāras grāmatas. Viņa ticēja, ka vecās lietās ir īpaša enerģija, atmiņas par cilvēkiem, kuri kādreiz tās lietoja. Tāpēc, kad uz blusu tirgū viņas skatiens uzkļuva uz masīvu spoguli tumšā, pozeltītā rāmī, viņa sajuta, ka tas viņu “aicina”.
Pārdevējs, sirms vīrietis ar šaurām acīm, it kā speciāli gaidīja viņu.
— Ņemiet, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Bet ziniet: šis spogulis rāda vairāk, nekā vajag.
Anna pasmaidīja, domājot, ka tas ir triks, lai pārdotu preci dārgāk.
Spogulis bija smags. Mājās Anna to noslaucīja ar mitru lupatu, un stikls sāka spīdēt tik spoži, ka istaba it kā piepildījās ar jaunu gaismu. Viņa sakārtoja matus spogulī un pēkšņi pamanīja kaut ko dīvainu: atspulgs nedaudz aizkavējās. Uz sekundi viņas acis spogulī nekustējās sinhroni ar viņas pašu acīm. Viņa to norakstīja uz nogurumu un nepiešķīra tam nozīmi.
Nākamajā dienā viņa atkal piegāja pie spoguļa — un apstājās. Atspulga pie viņas acīm parādījās grumbiņas. Viņas īstā seja vannas istabas spogulī palika gluda, bet tieši antīkajā spogulī viņa redzēja sevi vecāku.
Katru dienu izmaiņas kļuva arvien pamanāmākas. Uz pieres parādījās krunciņas, vaigi noslīdēja, mati sāka sirgt. Anna nervozi pieskārās savai sejai, bet āda palika jauna. Tikai atspulgs turpināja novecot.
Pēc nedēļas spogulis parādīja vēl lielāku neprātu: atspulgam bija mainījušās acis. Tās kļuva tumšas, svešas, it kā tajās skatījās nevis viņa, bet kāds cits. Kad Anna atkāpās no šausmām, atspulgs pēkšņi… pasmaidīja. Lai gan viņa pati stāvēja nekustīgi.
Naktī viņu pamodināja dīvains troksnis. Šķita, ka kāds čukst istabā. Viņa piecēlās un redzēja: sega, ar ko viņa bija pārklājusi spoguli, bija nokritusi uz grīdas. Stikla iekšpusē drebēja neskaidras siluetas. Balsis sauca viņu vārdā, solīja “parādīt patiesību”.
Viņa neizturēja un piegāja tuvāk. Šoreiz spogulis rādīja nevis istabu, bet ainu no nākotnes. Viņa stāvēja tajā pašā mājā, tikai sienas bija nobrukušas, grīdas pārklātas ar plaisām. Spogulī Anna bija veca, izliekta, pilnīgi vientuļa. Un tikai spogulis stāvēja blakus kā vienīgais viņas nākotnes dzīves biedrs.
No tā dienas Anna sāka pamanīt, ka mainās viņas paša ieradumi. Viņa arvien biežāk sēdēja pie spoguļa, it kā nespējot atrauties. Dažreiz viņa atklāja, ka runā ar atspulgu. Balss iekšā teica, ka tas zina viņas likteni labāk nekā viņa pati.
Kādu vakaru spogulis parādīja kaut ko briesmīgu: atspoguļojums izstiepa pret viņu roku. Vecas sievietes roka, kaulaina un grumbuota, uz dažām sekundēm iznāca tieši no stikla. Anna iesaucās un aizbēga no istabas. Bet, kad no rīta viņa atgriezās, spogulis atkal karājās mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis.
Visbriesmīgākais notika pēc mēneša. Anna pamanīja, ka viņas seja sāka mainīties: acu kaktiņos parādījās pirmās grumbiņas, un mati it kā zaudēja spīdumu. Viņa jutās izsmelta, nogurusi, it kā pēc ilgas slimības. Spogulis atņēma viņai jaunību un atdeva to citam tēlam — tam, kas dzīvoja otrā pusē.
Tagad Anna baidās pat pieskarties spogulim. Bet kur vien viņa iet, viņai šķiet, ka veikalu skatlogos un stikla durvīs viņa redz nevis savu atspulgu, bet svešu seju. Ar grumbiņām un svešām acīm.
Spogulis joprojām stāv viņas guļamistabā. Dažreiz viņa dzird, kā kāds no iekšpuses pie tā klauvē. Un visbriesmīgākais — Anna nav pārliecināta, ka kādu dienu viņa nemainīsies vietām ar to, kas dzīvo otrā pusē stikla.
