Emma nodrebēja no aukstuma un pēkšņā gaismas uzplaiksnījuma. Bija 6:02 no rīta. Sega jau gulēja uz grīdas, bet virs viņas, ar rokām uz gurniem, stāvēja vīramāte — Margareta. Balss auksta, asa kā metāls:
— Celies, sliņķe. Man gribas ēst! Cik ilgi tu gulēsi? Mājā ir vīrietis, bet tu vēl guļi!
Emma instinktīvi piesedza vēderu. Sestais grūtniecības mēnesis, bezmiega nakts muguras sāpju dēļ… un atkal tas pats. Blakus gulēja viņas vīrs Lūkass. Viņš pat nepamodās — māte šajā mājā valdīja kā karaliene.
— Margareta… man ir slikti… es gandrīz negulēju… — čukstēja Emma.
— Grūtniecība nav slimība! Es trīs dzemdēju un joprojām strādāju. Tu tikai guli un žēlo sevi. Celies, gatavo brokastis!
Emma lēnām piecēlās, kājas drebēja. Virtuvē viņa grieza maizi, kad pēkšņi sajuta — gaiss pazūd. Troksnis ausīs, zvaigznītes acu priekšā.
Margareta, stāvot pie plīts, vienaldzīgi noteica:
— Un bez teātra, skaidrs? Elpo dziļāk un strādā. Olu kulteni man patīk ne pārceptu.
Emma gribēja atbildēt… bet trauks izkrita no rokām. Taleris saplīsa. Viņa satvērās pie galda un lēnām noslīdēja uz grīdas.
— Ak, atkal izliekas! — nopūtās vīramāte.
Tajā brīdī durvīs parādījās Lūkass. Miegains, bet acīs — kaut kas jauns.
— Kas te notiek?
Margareta pamāja ar roku:
— Tava sieva atkal slinko! Man gribas ēst, bet viņa vaid!
— Pietiek.
Tas “pietiek” izskanēja tik stingri, ka abas apklusa.
Viņš pacēla Emmu un apsēdināja uz krēsla.
— Tev ir slikti? Elpo, es esmu te.
— Lūkass! Nerunā tā ar mani! Es esmu tava māte!
— Un tā — mana sieva. Un mana bērna māte.
Viņš izsauca ārstu.
Ārsts Harisons atbrauca pēc 25 minūtēm. Spiediens ļoti zems.
— Stress. Bīstami. Viņai vajadzīgs miers. Nekādu kliedzienu. Nekādu mājas darbu. Un nekādas emocionālas spriedzes.
Margareta stāvēja bāla. Ārsts paskatījās stingri:
— Ja vēlaties mazbērnu — atstājiet viņu mierā. Citādi es pats ziņošu sociālajiem dienestiem.
Kad ārsts aizgāja, mājā valdīja klusums.
Lūkass piegāja pie mātes un pirmo reizi dzīvē pateica:
— Mamm, izvēle ir vienkārša. Vai nu tu dzīvo ar mums — un cienī Emmu. Vai arī es tev atradīšu dzīvokli, un mēs dzīvosim atsevišķi.
Margareta klusēja. Bet pirmo reizi — neko neatbildēja.
Vakarā viņa ienāca pie Emmas ar paplāti un zupu.
— Es… nezinu, kā to darīt. Bet paēd. Tev vajag.
Ne atvainošanās. Bet sākums.
Trīs mēnešus vēlāk piedzima mazulīte — Sofija.
Dzemdību namā Margareta stāvēja pie loga, skatījās uz mazmeitu un klusi teica:
— Es arī baidījos, kad biju stāvoklī ar pirmo bērnu. Mani toreiz neviens neaizsargāja.
Emma paskatījās uz viņu — un saprata, ka kaut kas mainījies.
Tagad Margareta no rīta atnes tēju. Nekliedza. Reizēm palīdz ar šūpuli.
Un kādā naktī Emma pamodās no čuksta:
— Ššš, meitiņ… vecmāmiņa te ir…
Emma joprojām atceras to rītu — aukstumu, segu uz grīdas un vārdus “celies, sliņķe”.
Bet viņa arī atceras — kā Lūkass pirmo reizi nostājās viņas pusē.
Un kā beidzot parādījās robeža: neviens nedrīkst noraut segu no grūtnieces. Pat ja tā ir — māte.
