Kopš viņa sāka strādāt jaunajā darbā, Klāra katru rītu brauca ar vilcienu 8:05. Rutīna bija garlaicīga, paredzama: tas pats pārpildītais vagons, tā pati ritināšana telefonā, tā pati nogurušu pasažieru migla.
Līdz vienam otrdienas rītam.
Viņa ieslīdēja tukšā sēdeklī blakus vecākam vīrietim, kurš šķirstīja mazu, nolietotu piezīmju grāmatiņu. Nekas neparasts – līdz Klaras acis nolaidās uz leju un ieraudzīja rokrakstu.
Viņas krūtis savilkās.
Tas bija viņas.
Ne tikai līdzīgs. Identisks.
Vīrietis lasīja viņas bērnības dienasgrāmatu – to pašu, kuru viņa bija paslēpusi kurpju kastē zem gultas, līdz pirms daudziem gadiem to bija izmetusi atkritumos.
Klāra noliecās tuvāk, un viņai izžuva rīkle. Uz lapas viņa ieraudzīja vārdus, kurus, kā viņa atcerējās, bija uzrakstījusi astoņu gadu vecumā, ar izliektiem burtiem: “Šodien es raudāju, jo mamma aizmirsa mani paņemt no skolas.”
Viņas rokas trīcēja. “Kur tu to dabūji?” viņa čukstēja.
Vīrietis nepaaugstināja acis. “Tas ir labs stāsts,” viņš teica mierīgi, pāršķirstot vēl vienu lapu.
“Tas ir mans,” Klāra aizsmējās. “Tas ir privāts.”
Vīrieša skatiens lēnām pacēlās, viņa acis bija asas un dīvaini pazīstamas. “Privāts? Jūs man to iedevāt.”
Klāras vēders apgriezās. “Nē, es to nedaru! Es to dienasgrāmatu izmetu jau pirms daudziem gadiem!”
Viņš vāji pasmaidīja. “Es zinu. Tā es to atradu.”
Pirms viņa paspēja izrunāties, viņš pāršķirstīja pēdējo lappusi. Klarai ausīs paātrinājās pulss.
Pēdējais ieraksts nebija no viņas bērnības. Tas bija datēts ar šodienu.
Un tajā viņas pašas rokrakstā bija rakstīts:
“Rīta vilcienā es sēdēju blakus vīrietim, kurš par mani zināja visu.”
Klēra šokā mirkšķināja, un viņas elpa bija sekla. Viņa pacēla acis – bet vīrieša vairs nebija.
Sēdvieta blakus viņai bija tukša.
Dienasgrāmata gulēja atvērta viņas klēpī.
